Pirmais latviešu kardināls.

Garīdznieks, teoloģijas licenciāts, Romas katoļu baznīcas kardināls, baznīcas vēsturnieks un rakstnieks.
Dzimis 1895.gada 30.augustā Daugavpils apriņķa Sutru pagasta Bernānu sādžā un bija vecākais dēls 6 bērnu ģimenē. Mācījies Vārkavas pagasta tautskolā, Preiļu pilsētas skolā. 1913.gad rudenī viņam izdevās iestāties un sekmīgi uzsākt mācības (tās notika viņam līdz tam nepazīstamajās poļu un latīņu valodās) Pēterburgas garīgajā seminārā. Studējis LU Romas katoļu Teoloģijas fakultātē (1938-1940). 1918.gada 7.aprīlī iesvētīts par priesteri.

Bijis vikārs un prāvests Aglonā (1918-1920), skolu kapelāns Rēzeknē (1920), vikārs un skolu kapelāns Ludzā (1920-1921), skolu kapelāns Daugavpilī (1921-1924), vikārs Varakļānos (1924-1925), prāvests Lēnās (1925-1933), Alsungā (1933-1936), Dvietē (1936), Jaunjelgavā (1936-1937), Ventspilī (1937-1938), Liepājā (1938-1940), ģenerālvikārs Liepājā (1940-1944), Kurzemes dekanāta dekāns (1944), Liepājas bīskapa v.i. (1944-1947), Liepājas kūrijas kanclers, ģenerālvikārs un dekāns (1947-1958). 1949.gada 4.jūlijā Romas pāvests J. Vaivodu iecēlis par galma prelātu.

Par garīdzniekiem domātās literatūras sarakstīšanu un izplatīšanu 1958.gada  2.janvārī ticis arestēts un sodīts ar 2 gadiem ieslodzījuma, kurus viņš bija spiests pavadīt dažādās padomju soda nometnēs Mordovijas APSR. Salīdzinoši nelielais sods izskaidrojams ar to, ka Vaivoda reliģiska satura saceŗjumos pat centīgajiem čekas izmeklētajiem bija grūti atrast ko pretvalstisku. 1989.gada 12.jūnijā LPSR Augstākā tiesa kā nepamatotu atcēla  šo 1958.gada spriedumu.

Pēc soda izciešanās bijis prāvests Vaiņodē (1960-1961), Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē (1961-1962), Rīgas metropoloģijas ģenerālvikārs (1962-1964). 1964.gadā Vaivodam atļāva piedalīties Vatikāna II koncila sesijā un 18.novembrī Romā viņu iesvētīja par bīskapu Tālāk bija Lielās Makrianas titulārbīskaps, Rīgas arhidiacēzes un Liepājas diacēzes administrators.

Vaivoda liels nopelns bija tas, ka Rīgā sekmīgi darbojās visā PSRS vienīgais katoļu seminārs, kurā no 1967. līdz 1991.gadam izskolojās 82 priesteri, kas pēc tam kalpoja Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahijā u.c.

1983.gada 2.februārī Romas prāvests Jānis Pāvils II J.Vaivodu iecēla par Romas katoļu baznīcas kardinālu. Bijis Bīskapu sinodes loceklis. Sarakstījis vairākus desmitus sējumu manuskriptu – Latvijas katoļu baznīcas vēsturi, sprediķus un citu garīdzniekiem domātu literatūru. 1938.gadā apbalvots ar Atzinības krustu, saņēmis kņaza Vladimira otrās pakāpes un Sv. Vladimira pirmās pakāpes ordeni.
Miris 1990.gada 24.maijā Rīgā, apbedīts Aglonas bazilikas pazemes baznīcas kriptā aiz altāra.

Avots: preilubiblioteka.lv