Pirmā Pasaules kara laikā Urbšis strādāja Lietuvas Centrālajā Palīdzības Komitejā Maskavā (1915-1916). Pēc dienesta Lietuvas armijā viņš atvaļinājās 1922. gadā, lai iestātos diplomātiskajā dienestā un strādātu Berlīnē, Parīzē un Rīgā. No 1938. līdz 1940. gadam viņš bija Lietuvas Ārlietu ministrs, sarežģītā periodā, kad valstij nācās saskarties ar vairākām krīzēm – Polijas 1938. gada ultimātu, Vācijas Klaipēdas apgabala sagrābšanu 1939. gada martā, padomju spiediena rezultātā noslēgto Savstarpējās palīdzības paktu 1939. gada oktobrī un 1940. gada jūnija ultimātu, kas beidzās ar Lietuvas okupāciju.

1940. gada 16. jūlijā Urbši un viņa sievu Mariju Urbšieni-Mašiotaiti arestēja un izsūtīja uz Tambovas pilsētu Padomju Krievijā. Ilgus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā Tambovas, Saratovas, Maskavas, Kirovas, Gorkijas, Ivanovas un Vladimiras cietumos. Neraugoties uz to, viņš 1943. - 1944. gada ziemā Staļinam no cietuma nosūtīja divus memorandus par nepieciešamību atjaunot Lietuvas valsts neatkarību. Pēc Staļina nāves 1954. gada 27. augustā viņu atbrīvoja no cietuma bez tiesībām atgriezties Lietuvā. Viņš kopā ar sievu apmetās Vladimiras apgabala Viažņikos un divus gadus strādāja par kasieri pirtī. 1956. gadā viņiem atļāva atgriezties Lietuvā, kur Urbšis strādāja Kauņā bibliotēkas Rokrakstu nodaļā, tulkoja no franču valodas.

Miris pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 30. aprīlī, apbedīts Kauņas Petrašūnu kapsētā.