Esmu dzimis un audzis Latvijā, bet pusmūžā izsviests trimdā kopā ar citiem latviešiem. Vispirms Vācijā, tad Amerikas Savienotajās Valstīs. Vēl dzīvoju, lai gan jau sen, sen pāri pusmūžam. Cik ilgi?
Jau Latvijā biju beidzis visu pakāpju skolas, kādas tur bija ierīkotas izglītības iegūšanai, ieskaitot Latvijas universitāti Rīgā. Esmu Lettonijas filistrs. Ko darīju pēc tam? Spriedu tiesu, bet tā nebija sirdslieta. Sirdslieta bija dabūt savu ieskatu par pasauli un tad šo „pasaules vīziju" pasniegt citiem. Vārdu sakot, sirdslieta bija rakstīšana. Mana pasaules vīzija tagad redzama manās grāmatās: romānos, novelēs, stāstos, dzejā.

Piedzimu Gaujas augstknē, Jaunpiebalgā Vec-Viņķos. Mans tēvs Jēkabs un māte Marija bija laucinieki, ne pilsētnieki. Rīgā iegāju tikai 24 gadu vecumā. Tādēļ mani raksti galvenā kārtā tver laukus, kā man raksturīgā grāmatā „Dūkas kungs un viņa māja", kuru ilustrējis Harijs Gricēvičs. Kā putniņš dzied nekā nedomājot, tā es sāku rakstīt, nejautājot, vai uzrakstīto un publicēto kāds lasīs. Gribēju tikai rakstīt, apsēsts no savas pasaules vīzijas. Troksnī vai klusumā: vienalga! Ja tu mīli savu darbu, tas pats raisās no sevis.

Meitas Maija un Gundega piedzima 1932.gada 8.februārī un  izgāja tautās abas tepat vienā reizē — Amerikā. Maija izgāja pie Vanderbildta universitātes medicīnas studenta Tālivalža Bērziņa. Tas tagad strādā kā iecienīts ārsts, Dr. med., Kolumbus pilsētā. Gundega izgāja pie Nikolaja Balabkina, kas Vācijā bija beidzis tautsaimniecības studijas. Viņš, ieguvis Dr. grādu tautsaimniecībā, kļuva par mācībspēku Lihajas universitātē, Betlēmē. Gundega pēc astoņu gadu saskanīgas laulības dzīves mira traģiskā nāvē 30 gadu vecumā. Tas bija briesmīgākais trieciens mums ar Noru un māsai Maijai, kas bija augusi kopā ar Gundegu lielā mīlestībā Rīgā un Cēsīs, Ingolštatē un Filadelfijā... (no grāmatas "Pašportreti", 1965)