Paaudze, kurai šobrīd ir 50 un vairāk, iespējams, atcerēsies no bērnības dienām, ka arī vectēvs teicās lasījis Dž. F. Kūpera vai T. Maina Rīda indiāņu grāmatas, bet vecmāmiņa atcerēsies «Noslēpumaino grāfeni», «Priežu kalna rozi» un, iespējams, arī to, ka grāmatas izdevis kāds Šablovskis.

Kas tad bija šis vīrs un kāds ir viņa ieguldījums latviešu 19. gadsimta literatūrā? Johans Frīdrihs Šablovskis dzimis 1840. gada 19. septembrī. Viņa poļu cilmes senči vēl hercoga laikos ieceļojuši no Rietumpomerānijas, vēlāk vāciskojušies. Augstās skolās Johans Frīdrihs nav gājis, skolojies tepat Mītavā, bet no tēva mācījies grāmatu iesiešanas amatā. Katoļu ielā 9 viņš atvēris savu grāmatu tirgotavu.

Tolaik Jelgavā bija trīs grāmatu veikali - Stefenhāgena un dēlu grāmatu drukātava un tās apgādā iznākušo grāmatu pārdotava, Fridriha Lukasa vācu grāmatu tirgotava un Ferdinanda Besthorna grāmatu veikals. Jelgava bija izteikti vāciska pilsēta, vācu valoda bija valdošā gan valsts iestādēs, gan skolās, veikalos, arī ielu nosaukumos. Tāpēc pārsteigums bija uz Šablovska grāmatu veikala slēģiem lasāmais uzraksts: «Latweeschu grahmatu bohde». Šablovskis izdeva vairākas sērijas - «Mazie stāstiņi», «Šis un tas», «Stāstītājs», «Tautas bibliotēka». Viņš drīz vien izveidojās par vienu no ražīgākajiem lubu literatūras izdevējiem Jelgavā. Lielāko popularitāti ieguva viņa izdotā «Tautas bibliotēka»: ar bildītēm, krāsainiem vākiem iznākušas 80 grāmatas, turklāt vākiem izdevējs ir izmantojis latviešu mākslinieku zīmējumus. Grāmatās stāstīts par tālām zemēm un pilsētām - Ziemeļameriku, Bagdādi, Parīzi, Pēterburgu... Tas ļoti saistījis lasītājus un bijis viens no iemesliem, kāpēc Šablovska izdotās grāmatas tā pirktas. Laikabiedru atmiņās stāstīts, ka lētās grāmatiņas labprāt pirkuši arī trūcīgie iedzīvotāji.

J. Šablovska vārds saistās arī ar to, ka viņš savā grāmatu bodē atvēris maksas bibliotēku - par vienu rubli gadā varēja lasīt 60 grāmatu, apmainot pa trim grāmatām uz trim nedēļām. Bibliotēkas darbība tikusi skaidrota un popularizēta «Latviešu Avīzēs». 

Lai gan mūsu literatūrzinātnieki un bibliogrāfi uzskata, ka Šablovskis latviešu grāmatizdevēju un grāmattirgotāju labākajā daļā īsti neiederoties, jo gādājis nevis par lasītāju izglītošanu, bet gan tikai par savu peļņu, izplatīdams mazvērtīgo lubu literatūru, tomēr viņa grāmatiņas ir lasījuši daudzi. Tās izvēlējās ne tikai nākamie latviešu revolucionāri, bet arī latvju strēlnieki, Lāčplēša ordeņa kavalieri, nākamās brīvvalsts ierēdņi un valstsvīri. Tās lasīja mūsu vectēvi un vecvectēvi, toreizējo kalpu atvases, kas pēc divdesmito gadu reformas tika pie zemes un kļuva par daudziem tūkstošiem jaunsaimnieku. Tieši šie lētie izdevumi bija viņu pirmais solis uz zināmu izglītības pakāpi.

Avots: Zemgales ziņas, 1997. gada 16. oktobris.