Šovasar Iršu pagastā mīt daudz laimīgi; laužu, kas atraduši sev jaunus dzīvokļus, atraduši sev savas mājas. Priecīgākas kā jebkad skan balsis Iršu sētās un čakli strādā latviešu ļaužu rokas, iekārtojot, veidojot un kopjot jaunās mājas, jauno zemi — pašu zemi. Šie ļaudis nākuši no Latgales dažādiem apvidiem, — zemkopji, kam Vispārējā lauksaimniecības banka šo pavasari piešķīra tur esošos repatriējošus vācu tautības zemkopju atstātos īpašumus. Jaunie iemītnieki Iršos iekārtojušies tikai pēdējos mēnešos, lielais vairums tiķai maijā. Viņus te sagaidījusi darba steiga — seja un stādīšana. Ne brīdi jauno ienācēju rokas nav mitējušās strādāt jaunajā zemē. Dricēnietis Jezups Cačka jaunajā mājā ieradies tikai 1. maijā. Viņu sastapu pašā ceļa malā, kažokā, ģērbušos apstaigājam laukus un runājam ar dēlu un sievu, kas ara ilgus gadus atmatā atstātu tīrumu.

— Kas tad nu, ka maija beigās ar kažoku? Saule jau krietni iesilusi;

— tā teicu šim vīram, kam vairāk par 40 uz muguras un krietns bērnu pulciņš apkārt.

— Savādi jau iznāk, bet ko lai dara. Prieks pārsteidza bēdas. Atbraucu te uz Vidzemi, un saslimu. Nevar jau ilgi nogulēt, prāts vien nesas apskatīt jaunos tīrumus, vērties darbos un dot padomus. Tādēļ arī mani šodien atradāt tīrumā ar kažoku. Es ieskatijos čaklā zemes rūķa acīs — tās nemaz neliecināja, ka viņš pārcietis slimību. Nemaz nē, tajās mirdzēja prieks par jauno zemes stūri, par katru velēnu, ko apgāza sievas vadītā arkla spožais lemesis.

— Nu, vai Latgalē arī bija kāds zemes gabals?

— Bija jau gan pāris hektāru, bet no tā nevārēja paēst mani seši bērni. Te, paldies Dievam, ja čakli strādāsim, būsim pārtikuši labi. Kad aizejam uz Cačkas māju, kam vācieši nosaukuma vietā uzlikuši numuru — 72-a, tur jau redzams jauno ienācēju kārtības un tīrības tikums. Lielākās meitas jau glīti apkopušas ēkas apkārtni, un iestādijušas puķes, lai skaistāka tiktu jaunā mājas vieta. Kamēr apskatam telpas, pagalmā braši iejāj ari dūšīgais arāja palīgs — dēls Jānis Arī viņš priecīgs par zemes darbiem. Visa šī ģimene ir pieķērusies zemei un dara savas ikdienas gaitas ar prieku un mīlestību Tajā pat mājā, kur dzīvo Jezupa Cačkas ģimene, apmeties arī Juris Cačka ar saviem piederīgiem.

Abi kaimiņi ir attālāki radi un arī Latgalē labi sadzīvojuši blakus sētās. Juris Cačka vēl jauns cilvēks, viņam dūšīga sieva un trīs bērni. Jaunais saimnieks iebraucis tikai pirms dažām dienām un jau ķēries pie darba. Viņam būs daļa no saimniecības zemes, tikai dzīvojamās un saimniecības telpas trīs gadus kopējas ar radinieku Jezupu Cačku.

— Būs krietni jāpūlas, lai trijos gados uzceltu savu namu, bet man jau spēka diezgan. Arī sieva laba palīdze.

— tā cerību pilns teica jaunais iebūvietis. Jurim Cačkam vēl pamazs inventārs — zirgs un trīs govis, bet tas esot tikai sākums.

— Drīz pieaugs man lopiņu skaits. Te jau cita platība kā Latgales sētā. — Viņa skats priecīgi slīdēja pāri laukiem, kas gaida viņa darba roku un, likās, ka viņš jau savām gara acīm saskatīja vietu, kur sev un saviem bērniem celt paliekošu namu. Lai Dievs viņam palīdz!

(Raksts publicēts dienu pēc Latvijas okupācijas), Daugavas Vēstnesis, Nr.138 (18.06.1940)