"Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā. Man šķiet, ka es no jauna piedzimu tieši tad, kad nomira cerība. Kad zuda jebkāda cerība uz izārstēšanos, pienāca brīdis, kad neredzēju vairs dzīvei jēgu. Ko tā man varēja solīt? Varbūt aiziet pašai, aiztaupot sev sāpes un vilšanās? Pusaudzes gados nebija viegli izšķirties šais dzīves krustcelēs. Lēmumu dzīvot pieņēmu reizē ar ciešu apsolījumu pati sev — nezūdīties un nevaidēt. Neprasīt no dzīves to, ko tā man nevar dot, un visiem spēkiem censties piepildīt to, ko ir manos spēkos piepildīt."

Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta “Jaunauļos” 1924.gada 7.maijā, saulītei lecot, pasaulē ierodas meitiņa, kurai vecāki — Ādolfs un Kristīne Užāni — deva vārdu Jete, kas todien bijis kalendārā.

Solveiga Smiltene