Jēkabs/Jakovs piedzima, kā trešais bērns Pētera Reiņa/Romana d. Pipura un Ilzes/Jeļizavetas (dz. Pļaviņa) 7 bērnu gimenē, Vidzemē, Cēsu apriņķa Mārcienas muižas ''Jānēnos''. Viņa vecāki jau 1847. gada sākumā bija pametuši Bērzaunes luterticīgo draudzi un pārgājuši pareizticībā pie jauniesvaidītā mācītāja Dāvida Baloža Ļaudonas PT. Tāpat rīkojās vairāki simti tūkstoši latviešu un igauņu luterticīgie zemnieki, noticot baumām, ka pareizticībā pārgājušie no Krievijas ķeizara iegūs savu zemi. Tomēr tā nenotika.

1864. gada Jurgos Romana/Reiņa Pipura gimene ar trīs dēliem 14 g.v. Jēkabu, 9 g.v. Borisu/Bērtuli un 2 g.v. Andreju pārgāja uz Odzienas muižu, bet 1876. gadā ar diviem jaunākajiem dēliem pārcēlās uz Vitebskas guberņas Eversmuižas pag. Latgalē.

Jēkabs Pipurs/Pupurs 1871. gadā bija iesaukts Krievijas cara armijas dienestā uz 7 gadiem. Viņam iekrita varonīgi piedalīties krievu-turku karā 1877-1878.gg. Bulgārijā, kur viņš par Šipkas kauju un Donavas forsēšanu izpelnījās divus sv. Jura sudraba krustus, bija ievainots, un uzkalpojās līdz feldfēbeļa pakāpei, par ko saņēma paaugstinātu pensiju.

Pēc izdienas un šī kara beigām Jēkabs atgriezās mājās, jaunajā gimenes dzīvesvietā Vitebskas guberņas Eversmuižas pagasta Bobīšu sādžā. 1881. gada 8. novembrī Jēkabs Pētera dēls Lauderu par. draudzē salaulājās ar Istras pag. Visti sādžas zemnieka Feodora Čerkovska meitu Kristinu un iznomāja no Runtortas muižas īpašnieka Arcimoviča 100 ha zemes pie Ludzas. Pareizticīgajās draudzēs metriskajos ierakstos tolaik netika rakstīti cilvēku uzvārdi, tāpēc ar laiku Jakovs Pjotra dēls (Яковъ Петровъ сын) pārtapa par Petrovu.

Pārim piedzima  meita Varvara un 6 dēli. Pēc 1920. gada Zemes reformas Latvijā kara dalībnieks Jēkabs Petrovs saņēma 30 ha zemes īpašumā un izveidoja saimniecību ''Bāri''. Jēkabs Petrovs/Pupurs miris no apendicīta, ar sievu Kristinu apbedīti Ludzas kapos.