Par viņu Zenta Mauriņa rakstīja:„Jaunībā  skolotājs, vecuma dienās, dzīvojot lielā nabadzībā ,viņš veicis apbrīnojamu darbu – pirmais latviešu valodā pārtulkojis Dantes „Dievišķo komēdiju”. K.Strauberga redakcijā tā klajā nāca, kad tulkotājam bija jau 78 gadi”.  

Ja šodien jebkuram daudz maz kultūrālam Latvijas iedzīvotājam pajautātu, ko viņam izsaka uzvārds Māsēns, daudzi kā pirmo iedomātos Valmieras teātra aktieri Agri Māsēnu, jo viņš ir mūsu laikabiedrs. Bet Māsēnu dzimta ir plaša un sazarota, un tas pats Agris ir centies apzināt tās daudzos locekļus: gan tepat dzimtajā Latvijā dzīvojošos, gan tālu pasaules plašumos aizklīdušos. Pētot dzimtas saknes, Agris aizracies, lūk, līdz kādām ziņām. Pagājušā gadsimta sākumā, 1815. gadā, Burtnieku barona aicināts, Latvijā no Dānijas ieradies būvmeistars Ādams Masens, lai palīdzētu Burtnieku baznīcas celtniecības darbos. Te jaunais dānis ieskatījies muižas pārvaldnieka meitā un apprecējis zelteni, līdz ar to liekot pamatus Māsēnu dzimtai. Jāatzīst, ka šī uzvārda nesēji izrādījušies enerģiski, zinātkāri un talantīgi ļaudis, jo katrā paaudzē kāds no viņiem licis Māsēnu vārdam lepni skanēt tālu pāri dzimtajam novadam. Tā pagājušā gadsimta vidū dzimušais Jēkabs Māsēns bija ne tikai skolotājs, bet arī pirmais Dantes "Dievišķās komēdijas" tulkotājs latviešu valodā. Šo monumentālo darbu K. Straubes redakcijā 1921. gadā izdeva Kultūras fonds. Jēkabs Māsēns tulkojis arī Homēra "Iliādu", Vergīlija "Eneīdu", Gētes "Faustu". Šodien gluži vai jāapbrīno provinces skolotāja uzņēmība tajos mazizglītotajos laikos pašmācības ceļā apgūt svešvalodas tik augstā līmenī, lai uzdrošinātos ķerties pie tādu diždarbu tulkošanas. Nākamajā paaudzē, šķiet, visizcilākais pārstāvis bijis Jēkaba Māsēna brāļadēls Vilis Māsēns — ievērojams neatkarīgās Latvijas diplomāts. Viņa vārdu zin 30 pasaules valstīs četros zemeslodes kontinentos, kur Vilis Māsēns pildīja savus diplomāta pienākumus, ieskaitot pat Vatikānu, kur par līdzdalību konkordāta sagatavošanā starp Latviju un Vatikānu Vilis Māsēns apbalvots ar augstu Vatikāna ordeni. Kad diplomāta brāļadēls Agris Māsēns viesojās Amerikā, viņš ticies ar daudziem cilvēkiem, kas labi pazinuši un atceras, kopā strādājuši vai mācījušies ar viņa tēvoci Vili Māsēnu. Agris zina stāstīt, ka Masēnu dzimtas atvases sastopamas gan Ņujorkā, gan Floridā un Vācijā, viņš uztur sakarus ar savu māsīcu, Viļa Māsēna meitu Liliānu, kura dzīvo Vīnē. Agris apklaušinājis arī Latvijā dzīvojošos Māsēnus, un tagad grib viņus visus aicināt kopā, lai ieraudzītu viens otru vaigā un tuvāk iepazītu. Pēc iepriekšējas sazināšanās Agris domā, ka varētu ierasties kādi 30 — 40 cilvēki. Tad tuvie un tālie radi dotos pie Jēkaba Māsēna atdusas vietas vecajos Burtnieku kapos, pēc tam vienotos kopīgā darbā, kā piemiņu par dzimtas saliedēšanos iestādot bērzu un ogābeļu rindu gar ceļu uz vecajiem kapiem. Domāts arī kopīgi veidot precīzu dzimtas koku. Jācer, ka dzimtas pulcēšanās izdosies kupla un varena.

Avots: Brīvā Latvija, 10.04.1995

Jēkabs Māsēns nāca latviešu rakstniecībā pazīstams 1921. gadā. Tas notika tā. Rudenī gatavojās svinēt Dantes sešisimt gadu nāves piemiņu. Šai gadījumā jaunās Latvijas valsts vadošās aprindas gribēja parādīt, ka Dante latviešu vidū nav nemaz svešs un rūpējās, lai vismaz svētkos iznāktu Dantes galvenais darbs "Dievišķā Komēdija", vai arī kāda tās daļa. Bija nodoms dabūt tulkojumu tieši no itāliešu valodas, ievingrinātas rokas darinātu. Tomēr no šāda nodoma īsā laika un citu apstākļu dēļ bija jāatsakās. Pa tam nāca zināms, ka "Dievišķā Komēdija" jau latviešu valodā tulkota. To bija izdarījis kāds cilvēks, kas dzīvoja Burtnieku nabagu mājā. Tas bija Jēkabs Māsēns. Pie šī darba viņu bija atradis Ropažu mācītājs Ludvigs Bērziņš, kas lielinieku laikā uzturējās Burtniekos pie saviem vecākiem. Kad vēlāk ministru prezidents Ulmanis, Latviju apceļodams, nonāca Burtniekos, mācītājs Bērziņš viņu iepazīstināja ar Māsēnu. Viņa "Dievišķās Komēdijas" tulkojuma manuskripts ar Ulmaņa gādību nonāca Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Šo pašu manuskriptu, docenta K. Strauberga caurskatītu, tad nu izlietoja jubilejas gadījumā izdodamajam Dantes almanaham, kurā ievietoja "Komēdijas" pirmo daļu "Elle". Vēlāk izdeva atsevišķi visu Dantes darbu trijās daļās. Še nu tad minēja Māsēna vārdu, piegrieza vērību viņa apstākļiem un viņu apbrīnoja.
Māsēns ir pavisam ārkārtēja parādība mūsu literatūrā. Cilvēks, kas bija nozudis pelēkā zemnieku masā, kas nāca tuvu astoņdesmit gadiem, pacēlās vienā rāvienā atklātības priekšā. Viņš bija dzimis 3. februārī (22. janvārī) 1844. g., apmeklējis Matīšu un Burtnieku draudzes skolu, pēc tam Valmieras apriņķa skolu, bijis desmit gadus (1874—1884) par skolotāju, papriekšu Lizdēnu, pēc tam Valmieras mācītāja pagastā, tad pelnījis uzturu, strādādams par vienkāršu strādnieku. Vienmēr viņš tomēr pa vakariem lasīja un rakstīja. Kad viņš vairs nespēja strādāt, viņam deva pagasta nespējnieka tiesu. Nākdams ar saviem rakstniecības darbiem pazīstams, viņš dabūja pabalstu no Latvijas valdības, no Kultūras fonda. Arī kāds viņa agrākais skolnieks, turīgs fabrikas īpašnieks Rīgā, dabūdams par Māsēnu zināt no avīzēm, sūtīja viņam kārtēju pabalstu. Savos pēdējos mūža gados Māsēns nevarēja par trūkumu sūdzēties. Kāda ģimene viņam piedāvāja dzīvokli arī savās
mājās, bet Māsēns no tā atteicās, būdams mierā, ka viņam Burtnieku nabagu mājā atsevišķa istabiņa. Še viņš mira š. g. 29. martā un tika 2. aprīlī paglabāts Burtnieku draudzes kapos.
Māsēns zināmā mērā atgādina Ernstu Dinsberģi. Abiem viņiem milzeņu griba, abi viņi ķeras pie lieliem darbiem, kuru kārtīgai veikšanai viņiem nav ne vajadzīgās izglītības, ne spējas.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 01.04.1927