Mākslinieks Jēkabs Mangulis (arī Jēkabs Manguls vai Mangols) Dzimis 1889.g. 30. martā, Rīgas apriņķa Olaines pagastā, lauksaimnieka ģimenē.

Mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā, tad Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

1926.g., piecus gadus pēc Latvijas Mākslas akadēmijas nodibināšanas, kopā ar pirmajiem absolventiem beidzis Figurālās glezniecības meistardarbnīcu pie Jāņa Roberta Tillberga ar diplomdarbu „Burves” (toreiz gan vēl dzīvojot Rīgā, Šarlotes ielā). J.Manguļa kursabiedri ir tādi izcili mākslinieki kā J.Zeberiņš, J.Bīne, A.Anuss. Izstādēs Jēkabs Mangulis piedalījies no 1916.g. Gleznojis reālistiskas ainavas un figurālas kompozīcijas. Gleznas eksponējis Neatkarīgo mākslinieku vienības un Latvijas mākslinieku biedrības rīkotajās izstādēs. Abas šīs biedrības raksturīgas ar ļoti demokrātisko izstāžu dalībnieku atlasi- darbus varēja iesniegt jebkurš. Ļoti pieticīgās ziņas par mākslinieku internetā un izcili skopā informācija, jau pieminētajās „Māksla un arhitektūra biogrāfijās” enciklopēdijā vedināja domāt par Jēkabu Manguli, kā pedagogu, bet praktiski maz strādājušu gleznotāju.

Tādēļ pārsteidzoši lasīt vecajas avīzes par J. Manguli kā darbīgu biedrību dalībnieku, kas aktīvi piedalās izstādēs Rīgā un citās pilsētās, kā arī pat izstādēs ārpus Latvijas. Informāciju par to kā valsts piešķīrusi līdzekļus māksliniekam ārvalstu ceļojumam. Vēl vairāk, Jēkabs Mangulis bijis viens no kasparsoniādes trača izraisītājiem.

Kasparsoniāde ir ilgi pārrunāts Latvijas mākslas vēstures skandāls- tā saucamā tēvu un dēlu, tradicionālistu un modernistu uzskatu sadursme, kas latviešu glezniecībā, pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, bija īpaši asa.

1920. gada oktobrī tā sasniedza kulmināciju. Oktobrī tika atklāta kāda tolaik nevienam nezināma mākslinieka R. Kasparsona gleznu izstāde ar moderno virzienu atdarinājumiem. Kritika gan esot atzīmējusi, ka viņa gleznas nespēj skatītāju dziļāk interesēt. Taču izrādījās, ka aiz it kā iesācēja neveiksmīgā mēģinājuma slēpās uzbrukums Rīgas grupai, kura jau labu laiku atradās karastāvoklī ar „bijušajiem matadoriem," kā Suta sauca akadēmiski izglītotos vecākās paaudzes autorus Jāni Robertu Tilbergu un Richardu Zariņu. Nesaskaņas radās it kā pretējo mākslas uzskatu dēļ, taču ne mazāka nozīme bija finansiāliem jautājumiem, jo jaunā valsts pēc kara nespēja atbalstīt visus māksliniekus.

22. oktobrī Latviešu biedrības zālē Tilbergs un Zariņš sarīkoja sanāksmi, kuras mērķis bija padarīt smieklīgus sabiedrības acīs Rīgas grupas māksliniekus. Izrādījās, ka vājā Kasparsona izstāde nav bijusi tikai viņa nopelns, jo darbu „ražošanā" piedalījušies arī Tilbergs, Zariņš, viņu skolnieki J. Muncis, J.Mangulis, P.Pētersons. Viņi gribējuši parādīt, cik viegli iespējams bez iekšējas pārliecības kolektīvi radīt darbus pēc visjaunākās metodes, kā ari parādīt to tukšumu un bezvērtību. Izstādei sekoja tās organizatoru komentāri presē, publisks priekšlasījums, kas izvērtās par Rīgas grupas māksliniekiem adresētiem apvainojumiem. Vecmeistaru netaktiskais izlēciens neguva iecerēto rezultātu, jo kritika nostājās „ekspresionistu" pusē, bet radošā inteliģence nepiedeva savu publisko izmuļķošanu.

Pateicoties J. Jaunsudrabiņa objektīvajai nostājai presē, mēs pietiekoši plaši varam spriest par „kasparsionades" notikumu un tā atbalsi sabiedrībā. Pēc rakstnieka domām abām pusēm māksla ir dārga, taču ..piedauzības akmens ir materiālā vara, un cīņa pēc tās rada naidu." Jēkabs Mangulis strādājis arī par zīmēšanas skolotāju Rīgas ģimnāzijās, tai skaitā arī 3. ģimnāzijās (vēlāk vidusskolā), kur par vācu valodas skolotāja un 1944./1945. gados arī par direktori strādāja Jēkaba Manguļa sieva Valeska Mangule.

Pēc kara nav publicējies. Miriis Latvijā 1968. gadā (nevis Vācijā, uzlidojuma laikā)

Dzīvojis Bieriņos, Zvārdes 26

***

būdams ārsts, Jānis Liepiņš kopis Valesku Manguli  līdz mūža galam un 1968.g. mantojis šo māju. Savukārt, Valeskai Mangulei Zvārdes ielas māju (toreiz vēl Vecpils ielas Manguļus) pagājušā gadsimta 20-tajos gados pircis viņas tēvs ārsts Graudiņš. Gleznotājs un pedagogs Jēkabs Mangulis bijis Valeskas Mangules vīrs