Pirmais Rīgas Autoelektroaparātu rūpnīcas direktors.

-----

Bezzemnieka Damburga ģimenē piedzima divpadsmit bērnu, bet izaudzināt viņam ar sievu izdevās tikai astoņus. Lai arī tēvs nebūt nebija pats nabadzīgākais apvidū, viņš, ģimenei atstādams tikai pašu nepieciešamāko, varēja vairāk vai mazāk pietiekamu izglītību dot tikai vienam no saviem dēliem, un tas nebiju es, atceras Jēkabs Damburgs. Mana izglītība tolaik aprobežojās ar trijām ziemām Ipiķu pagasta skolā. 1905. un 1906. gadā soda vienības apcietināja daudzus vīriešus no apkārtējām sētām. Reiz aizveda Jēkaba tēvu, vecāko brāli un tēvoci. Tēvu un brāli nākamajā dienā izlaida, bet tēvocis Pēteris Anzaks atgriezās dzimtenē tikai pec gada, nebrīve viņam bija kļuvusi par īstu revolucionārās cīņas universitāti, viņš sāka izplatīt marksistisko literatūru. Kaut arī krietni vēlāk, Krievijas pirmās revolūcijas notikumi tomēr atbalsojās Damburgu ģimenes jaunāko pārstāvju liktenī. Četri latviešu  zemnieka dēli Rihards, Jēkabs, Jānis un Eduards izstaigāja Lielā Oktobra liesmainos ceļus. 1916.gadā Jēkabs, tāpat kā vecākais brālis Rihards, kas tolaik jau bija boļševiks, atstāja dzimteni un aizbrauca uz Petrogradu, lai tur sāktu proletārieša darba gaitas. Viņi strādāja Sestroreckas ieroču rūpnīcā. 1917. gada jūlijā brāļi brīvprātīgi iestājās Sarkanajā gvardē. Veterāns atceras grandiozo
mītiņu Sestroreckas rūpnīcas plašajā laukumā. Runā boļševiki: ar ko esat jūs, ieroču meistari? Uz rūpnīcas sliežu ceļa stāv ešelons, vagonos sakrautas šautenes frontei, bet tās ir nepieciešamas Petrogradai, lai cīnītos pret kontrrevolūciju. Tiek pieņemts lēmums dot šautenes tiem, kas iet ar Ļeņinu. Pašu drosmīgāko grupā, kam uzticēts aizvest ieročus, tiek ieskaitīts arī atslēdznieks Jēkabs Damburgs. Revolūcijas ieročus saņem Baltijas matrožu, latviešu sarkano strēlnieku un Viborgas puses strādnieku stingrās rokas. Tā strādnieku puisim sākās kauju ceļš. Pēc gada Jēkabs kļuva par 9. latviešu strēlnieku pulka karavīru un kopā ar biedriem nostaigāja Pilsoņkara ceļus līdz pašai Eipatorijai, kur latviešu strēlnieku divīziju izformēja. Pēc tam atkal bija kaujas, bet jau 25. Čapajeva strēlnieku divīzijas sastāvā.  Tomēr karam pienāca beigas, un Jēkabs Damburgs varēja atgriezties mierīgā darbā. Viņš sāka strādāt Maskavas automobiļu būves sabiedrības rūpnīcā. No turienes viņš saņēma norīkojumu uz Maskavas Augstākās tehniskās skolas strādnieku fakultāti. Mācījās
uzcītīgi, tāpēc varēja mācības turpināt Ļeņingradas Politehniskajā institūtā, kur arī saņēma inženiera mehāniķa diplomu.
Drīz pēc institūta beigšanas, 1930. gadā, jaunā speciālista ģimenē piedzima dēls Roberts. Kā inženieri projektētāju J. Damburgu nosūtīja celt vienu no Eiropas lielākajām automobīļu rūpnīcām Ņižņijnovgorodā. Pēc. to gadu mērogiem tā bija grandioza industriāla jaunceltne. Bet pieredzes gandrīz nevienam no vadošajiem speciālistiem, kuru vidū bija arī J. Damburgs, nebija. Tāpēc inženieru grupu sūtīja pāri okeānam mācīties pie Forda. legūtās zināšanas jaunie speciālisti lika lietā, un 1932. gada 1. janvārī jaunais uzņēmums sāka dot produkciju. Bet pusmēnesi vēlāk Damburgu ģimenē piedzima meita Inga. Taču tēvs, kas bija iecelts par galvenā mehāniķa vietnieku, visu diennakti pavadīja rūpnīcas cehos un bērnu pirmo reizi ieraudzīja tikai pēc nedēļas. Tūlīt pēc 2.pasaules kara beigām J. Damburgs tika norīkots uz Rīgu, kur vadīja autoelektroaparātu ražotnes izveidošanu. Viņa vadībā autoelektroaparātu rūpnīca kļuva par vienu no vadošajiem republikas uzņēmumiem. Nākamais atbildīgais amats, ko valsts uzticēja latviešu sarkanajam strēlniekam, bija Latvijas PSR Tautas saimniecības padomes pārvaldes priekšnieka amats, pēc tam bija darbs Valsts plāna komitejā. Pensionāra gados Jēkabs Damburgs, kamēr pietika spēka, strādāja autoelektroaparātu rūpnīcā par inženieri.

Droši var teikt, ka viņa dēls un meita ir kļuvuši par sava varonīgā tēva cienīgiem mantiniekiem. 1952.gadā Roberts pabeidza Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti un desmit gadus vēlāk ieguva zinātņu kandidāta zinātnisko grādu. Tagad komunists R. Damburgs ir zinātņu doktors, Fizikas in stitūta teorētiskās fizikas laboratorijas vadītājs. Tēva pēdās gājis arī Andrejs, Roberta dēls. Par zinātnieci ķīmiķi kļuvusi Inga, tagad viņas uzvārds ir Putniņa. Ķīmiķu viņas ģimenē ir daudz - gan vīrs, gan arī meita Daina ar savu vīru. Visjaunākā mazmeita Inta mācās Medicīnas institūtā. (Rīgas balss, 28.05.1987)