Pazīstamais koka mozaīku meistars Jāzeps Lācis miris 23. janvārī Minhenē. Viņu apglabāja 25. janvārī. Jāzeps Lācis bija dzimis Līksnā, kur viņam piederēja priekšzīmīga saimniecība, ko viņš ir arī attēlojis vienā no saviem darbiem. Viņš ir izveidojis arī vairākus savas ģimenes portretus — vectēvu Ambroziju, vecomāti Annu, tēvu Dominiku, māti Annu un māsu Eleonoru. Starp vairākiem viņa taisītiem gērboņiem un vapeņiem ir jāmin viņa paša Lāča ģimenes vapenis, Latvijas, Vatikāna un dažu citu zemju un ģimeņu ģērboņi un vapeņi. Jāzepam Lācim ir pavisam kādas 22 lielas gleznas, kuru izmēri ir vismaz 2x2 metri, mazākas gleznas 80x70 centimetri ap 90 skaitā un vismaz kādu 100 sīkāku darbu. Viņa iemīļotākie motīvi ir reliģiskie — it īpaši Dievmātes. Daudziem jau pazīstama viņa kolosālā Aglonas Dievmātes glezna, kas veidota no 10.000 koka gabaliņiem dabīgās krāsās. Marijas gadu atzīmējot viņš darināja otru lielu Dievmātes gleznu — Regina in caelum Assumpta — debesīs uzņemtā karaliene. Vēl ir latviešu Madonna un Altētingas Dievmāte. Projektā palikusi Marija — Bavārijas debesu aizstāve. No Pārējiem reliģiska satura darbiem jāmin: svētā ģimene, Ziemassvētki, Klusa nakts, sieviete pie krusta, vairāki svētie, paradīzes dārzs un In manus tuas, Domine. Otra viņa raksturīgākā iezīme tematikā ir vide un laikmets. Dzīvodams kopš kara beigām Bavārijā, viņš attēlo savu otro tēviju, ar tās slaveno svētceļojumu vietu Altētingu, kur viņš nodzīvoja gan drīz 30 gadus, un tās kapellu, slaveno Burghauzenas pili, no kuras netālu bija viņa darba vieta, Minhenes olimpiādi, Alpu kalnus un baväriešu tautiskos tērpos ģērbtas tautu meitas. Laikam nebūs daudz tādu cilvēku, kas ar tik ciešām saitēm saistīti ar dzimteni un dzimto apgabalu, kā bija Jāzeps Lācis. Viņš dzīvoja atmiņās un sapņoja par drīzu atgriešanos laimīgā dzimtenē. Laikam tā apstākļa dēļ viņš ar''i bija palicis tāds, kāds viņš bija pirms 30 gadiem. Viņš bija nozvērējies negriezt ūsas tik ilgi, kamēr nav iespējams atgriezties mājās Latvijā. Tāpēc viņš nevarēja arī izbraukt uz Ameriku. Viņu nosēdināja no kuģa un atsūtīja atpakaļ uz Vāciju, jo liedzās nogriezt savas kuplās ūsas. Tēvzemes mīlestību apliecina arī viņa darbi: Latvija (1968. gadā darināts darbs), Rīga, Daugavpils, Rēzekne, Mežciems. ceļš uz dzimteni un daudzējie tautiskie tērpi. 

Jāzeps Lācis arī dzejoja un piesūtīja dzejas saviem draugiem. Dažas ir publicētas vācu valodā Bavārijas laikrakstos. Manuskriptā ir palikusi viņa atmiņu grāmata "Pirmai akmens Latvijā", kur viņš attēlo dzīvi Latvijā savās mājās un apvidū.

Jāzeps Lācis nepārdeva savus darbus, jo bija iecerējis izveidot mākslas galeriju. Šo nodomu viņš nespēja īstenot, jo viņu pārsteidza pāragra nāve.

Jāzeps Lācis dzīvoja viens savā šaurajā Altētingas dzīvokli un maz izkustējās ārā. Šī gada sākumā pienāca ziņa. ka viņš ievietots Minhenes universitātes slimnīcā, kur arī miris 23. janvārī. No Minhenes viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Altētingu un 25.janvārī apbedīja vietējā kapsētā. Izvadītāju vidū bija tikai četri latvieši, to vidū
tēvs Ladusāns no vietējā kapucīniešu klostera, ar kuru nelaiķis visbiežāk satikās.

Avots: Latvija, 02.03.1974, 30.03.1974 un 10.02.1962