"Kad Austrijai iet greizi, katram kroplim jābūt savā vietā."

***

Jaroslava Hašeka vārds labi pazīstams miljoniem lasītāju. Kā izcils humorists un satīriķis, mūžam dzīvā Šveika tēla radītājs, viņš iemantojis pelnītu slavu.

Jaroslavs Hašeks dzimis Prāgā ģimnāzijas skolotāja, vēlākā bankas ierēdņa ģimenē. Kad nākošajam rakstniekam ir tikai trīspadsmit gadu, nomirst viņa tēvs.

Hašeks mācījies ģimnāzijā, pēc tam bijis māceklis aptiekā. Nedaudz vēlāk viņš iestājas komercskolā, kuru arī beidz. Neilgu laiku nostrādājis bankā, viņš no šī darba aiziet un pilnīgi nododas literatūrai.

XX gs. sākumā dažādos žurnālos un laikrakstos bieži parādās viņa stāsti, feļetoni un raksti, kas dažkārt publicēti ar dažādiem pseidonīmiem.

Hašeks daudz ceļojis pa Čehiju, Slovākiju, Austriju, Ungāriju, Vāciju, un tā viņš uzkrāja milzīgu dzīves novērojumu materiālu.

Hašekam piemita ārkārtīgas darba spējas, un savā samērā īsajā mūžā viņš sarakstījis vairāk nekā tūkstoš divi simti darbu: stāstus, apcerējumus, feļetonus, humoreskas, dzejoļus.

Ar savu daiļradi Hašeks atsaucies uz sava laika nozīmīgākajiem politiskajiem jautājumiem. Vairākus gadus rakstnieks ir saistīts ar anarhistu pulciņiem, darbojas anarhistu avīzē.

Liela loma Hašeka dzīvē bija pirmajam pasaules karam. Mobilizēts Austroungārijas armijā, Hašeks ir nedomāja cīnīties, aizstāvot savu "apspiedēju" intereses. Tāpat kā tūkstoši citu austriešu formās ietērptu čehu, Hašeks jau pirmajā izdevīgajā gadījumā brīvprātīgi padevās krievu gūstā.

Krievijā dzīvodams, viņš izvērsa spraigu politisko darbību. Oktobra revolūcijas ietekmēts, pats pieredzējis lielos vēsturiskos notikumus, Hašeks iestājas boļševiku partijā.

Viņš aktīvi piedalās pilsoņu karā un kopā ar armijas Austrumu frontes karaspēka vienībām nostaigā kauju ceļu no Urāliem līdz Irkutskai. Hašeks strādāja armijas politnodaļās, bija propagandists, armijas avīžu redaktors un līdzstrādnieks.

Vairākus savus darbus viņš uzraksta krievu valodā un iespiež krievu izdevumos.

1920. gadā Hašeks atgriezās Čehoslovakijā. Prese pret viņu nekavējoties vērsa uzbrukumus un apmelojumus. Rakstnieku apvainoja ,,nodevībā”, dēvēja viņu par ,,padomju komisāru” un ,,čekistu”.

Savas dzīves pēdējos gados Hašeks neatlaidīgi strādā pie romāna ,,Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”.

Hašeks mira tikai 39 gadus vecs, savu labāko grāmatu nepabeidzis.

Hašeka daudzie stāsti, feļetoni un humoreskas aptver visdažādākās dzīves jomas. Arī formas un satura ziņā tie ir ļoti daudzveidīgi. Vairākos darbos Hašeks ir tikai humorists un izvirza sev uzdevumu smīdināt lasītāju, pastāstīt kaut ko interesantu, jocīgu. Tāds, piemēram, ir viņa pazīstamais stāsts ,,Futbolsacīkstes”, kur komiskā gaismā rādītas futbola kaislības un futbola entuziasti. Pielietodams hiperbolas un grotesku, Hašeks pastāsta par to, kā divu pilsētu komandu futbola sacīkstes laikā ,,hohštatieši varonīgi aizstāvējās, un vispārējā kautiņā viņiem izdevās pakārt tilligiešu kapteini pie hohštatiešu vārtu šķērskoka”.

Amizants ir stāsts ,,Maratonskrējiens”, kura varonis, bēgdams no savas līgavas tēva, kļūst par ,,uzvarētāju” maratonskrējienā.

Tādā pašā komiskā pavērsienā ir veidoti stāsti ,,No provinces pilsētas hronikas”, ,,Uzkāpšana Mozerna smailē” u. c.

Taču līdzās humoristiskiem darbiem arvien biežāk sāk parādīties Hašeka satīriskie stāsti, kuros viņš asi kritizē sociālās nebūšanas, apkārtējās dzīves kroplīgās parādības.

Dzēlīga satīra par Austroungārijas monarhiju ir ,,Stāsts par imperatora Franča Jozefa ģīmetni”. Stāsts par tirgotāja Petiškas bēdīgo likteni, kuram ,,par sabiedriskās kārtības un miera” traucēšanu piespriests trīspadsmit mēnešu cietuma sods, pilns rūgtas ironijas.

Rakstāmpiederumu tirgotājs Petiška pārdod arī imperatora Franča Jozefa portretus, kurus neviens labprāt nepērk. Reklāmas nolūkos viņš vienu portretu iekar skatlogā un uzraksta: ,,Mūsu vecais monarhs tiek izpārdots 15 kronu vietā jau par 2 kronām”.

Šim Petiškas pasākumam ir liktenīgas sekas. Tirgotājs nokļūst kara tiesas priekšā.

Satīriskā gaismā parādīti valdītāji vācieši stāstā ,,Valstiski svarīga lieta”. Šeit Hašeks pastāsta, kā prātā jukušais valdnieks Oksenhauzens paliek uz troņa, bet profesoru, kas konstatējis viņa idiotismu, iesloga cietumā.

Stāsts ,,Dumpiniekus meklējot” vērsts pret spiegošanas sistēmu, ko noorganizēja Austroungārijas valdība, kas baidījās no nacionālās atbrīvošanās kustības.

Austroungārijas impērijas nejēdzīgie likumi izsmieti stāstos ,,Austrijas muita”, ,,Safraneka mantojums”, ,,Pa noziedznieka pēdām” un daudzos citos.

Cita liela Hašeka satīrisko stāstu grupa vēršas pret reliģiju, pret baznīcas ,,svētajiem” tēviem. Hašeks atmasko garīdzniecības darbību, pārliecinoši parāda, ka tās pamatā ir iedzīvošanās kāre. Tāds ir viņa stāsts ,,Pops un mulla”. Mantkārības alku apsēstais mulla paziņo, ka allahs nemaz nav dievs. Ne par matu nav labāks arī kristiešu mācītājs, kas arī gatavs uz visu, lai tikai iegūtu šķirnes kazu.

Satīra par reliģiju ir stāsts ,,Arestanta Šeibas dumpis”. Zaglis Šeiba pieteic streiku, kad cietuma administrācija atsakās izsniegt viņam papildus rausi par piekalpošanu cietuma baznīcā. Viņa piemērs aizrauj ari citus. Tam seko pats cietuma garīdznieks. ,,Zināt, priekšnieka kungs,” saka kapelāns, kad viņi apsēdušies pie galda, ,,trīs guldeņi par svētrunu ir tomēr pamaz. Papūlieties, lai es saņemu desmit kronas, citādi tagad streikošu es…”

Vairāki Hašeka stāsti nosoda sociālo netaisnību, bagātos, kas ekspluatē nabagos ļaudis. Šājā ziņā zīmīgs ir stāsts ,,Sivēna Ksavera dzīves stāsts”. Pielietodams kontrasta metodi, Hašeks pretstata muižnieka sivēna Ksavera bezrūpīgo dzīvi slima, bez uzraudzības atstāta trūcīga cilvēka dēla dzīvei, jo tēvam nav laika par viņu rūpēties, jākopj sivēns.

Ekspluatācijas tēma asi izvirzīta ,,Kalpones Annas jubilejā”. Kalpone Anna piecdesmit gadus nostrādājusi padomnieces Tihovas ģimenē: pa šo laiku viņa ir izaudzinājusi divas paaudzes, taupījusi katru saimnieku grasi, nekad nav dejojusi, nav apmeklējusi teātri, nav lasījusi citas grāmatas, vienīgi lūgšanu grāmatu.

Daudzi Hašeka atmaskojošie stāsti ir vērsti pret partiju darbību.

Vēlēšanu sistēma, kas pamatojas uz apmelošanu, krāpšanu un uzpirkšanu, atsegta ,,Vēlētāja likstās”, tāpat stāstā ,,Kā Cetlička vēlēšanās piedalījās”.

Sociāldemokrātijas līderu pērkamība, viņu netīrie darījumi ar citām partijām lieliski attēloti stāstā ,,Pirms otrā vēlēšanu gājiena Višehradā”. Partiju līderi izsmieti feļetonā ,,Dr-s Karels Kramaržs”.

Daudzos rakstnieka darbos skan satīriski smiekli par skolas izglītības sistēmu, kritizēti skolotāji, kas savus audzināmos samaitā. Dzēlīga satīra par tādiem skolmeistariem ir skolotāja Švolbas tēls (,,Vecāku un bērnu savstarpējās attieksmes”). Viņš liek bērniem mājās uzrakstīt sacerējumu, kur jāpastāsta par savu vecāku netikumiem.

Stāsta blakustēma - sīkpilsoniskās ģimenes attiecību kritika, ģimenes, kur visa pamatā ir liekulība un krāpšana.

Starp pārējiem Hašeka darbiem ievērību pelna arī viņa krievu valodā sarakstītie feļetoni. Tie radušies Krievijā bargajos pilsoņu kara gados un stāsta par aktuāliem tā laika notikumiem.Feļetona ,,No Ufas buržuja dienasgrāmatas” autors izsmej baumotājus, kas izplata šausmu tenkas par komunistiem un armiju

Spekulantu atmaskošanai veltīts feļetons ,,Par bodnieku Balakuļinu, laupītāju no Ufas”.

Jaroslavs Hašeks atmasko garīdzniecības reakcionāro lomu. Tā pārdevušies baltajiem. Kristus karavīri dieva vārdā rīko grautiņus, nogalina neaizsargātus cilvēkus, bet mūk no armijas(,,Popa Maļutas dienasgrāmata”).

Vairums Hašeka stāstu ir apjomā nelieli. Bieži vien stāstījums rit pirmajā personā - stāsta notikumu līdzdalībnieks vai aculiecinieks. Rakstnieks bieži izmanto tiešo runu, kas ir viens no viņam raksturīgākajiem vēstījuma paņēmieniem. Stāstos rit spraiga darbība, tur samērā maz aprakstoša tēlojuma. Reti sastopam ainavu gleznojumus. No satīras mākslinieciskajiem ieročiem ļoti bieži izmantota parodija. Izsmejot to vai citu parādību, Hašeks parodē stilu, formu, žargona valodu.

Lielisks parodijas piemērs ir Hašeka stāsts ,,Bārabērns un viņa noslēpumainā māte”, kur parodēti salkanie, asaraini sentimentālie presē publicētie stāsti.

Hašeks bieži izmanto grotesku, nebaidās no pārspīlējumiem. Hiperbolas un fantastika palīdz viņam atklāt dzīves patiesību.

Hašeka lielākais darbs ir viņa romāns ,,Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”.

Šveika tēlu sastopam jau Hašeka agrīnajos darbos. Jau 1912. gadā Prāgā iznāca garais stāsts ,,Krietnais kareivis Sveiks kara priekšvakarā”, kur mēs sastopam Sveiku karadienestā Austrijas armijā pie Itālijas robežas. Viņš piedalās manevros, pāriet valsts robežu, atņem itāliešiem lielgabalu un nogādā to austriešu karaspēka nometnē.

Jau ?eit Hašeks iezīmē sava varoņa raksturīgākos vaibstus. Šveiks ir nelabojams optimists un mūžīgi smaida. Priekšnieku pavēles viņš izpilda nekavējoties un burtiski: pat tad, kad viņam pavēl ,,vākties pie visiem velniem”, arī šo pavēli viņš izpilda godam.

Šajās epizodēs dominēja komisms. Šveika neparastie piedzīvojumi neatklāja Austrijas dzīves īstenības būtiskās parādības.

Otrreiz Šveika tēlam Hašeks pievēršas pirmā pasaules kara gados. Būdams Krievijā, Hašeks publicē Kijevā iznākošajā čehu avīzē ,,Čehoslovaks” savu garo stāstu ,,Krietnais kareivis Sveiks gūstā”. Tajā uzbrukumi Austroungārijas impērijai jau pastiprinājās. Un, beidzot, jau trešo reizi viņš atkal pievēršas šai tēmai ,,Krietnā kareivja Šveika dēkās pasaules karā”. Romāna darbība norit pirmā pasaules kara priekšvakarā un kara sākuma posmā.

Šveika tēls ir sarežģīts; tas rādīts augšanas procesā. Jau ar pašām pirmajām romāna lappusēm Šveiks nostājas mūsu priekšā kā viltīgs, bet aprobežots cilvēks, kas mīl atstāstīt visneticamākos gadījumus un anekdotes. Viņam piemīt arī čehu mietpilsonībai raksturīgie maldi. Viņš, piemēram, uzskata sevi par austriešu imperatora uzticamu pavalstnieku.

Tomēr, darbībai attīstoties, Šveiks krietni vien izmainās un grāmata iegūst arvien satīriskāku, sociāli atmaskojošu raksturu. Šveika valodā arvien biežāk ieskanas tautas gudrība, un viņa rīcība un izturēšanās ne vien pārsteidz ar apbrīnojamu atjautību, bet dod arī iespēju atmaskot patvaļu un dažādas ļaunprātības.

Pareizi izprast Šveika tēlu palīdz J. Fučika raksti. J. Fučiks pasvītro, ka Šveiks, pirmkārt, ir ,,kritizētājs tips”, ka viņa tēls dod iespēju dzēlīgi izsmiet pasaules dzīves uzskatus, paradumus un morāli. Turklāt Fučiks norāda, ka Šveiks ir sabiedrisks, bet ne grāmatu varonis, un saskata Hašeka nopelnus tajā faktā ka rakstnieks ir spējis ieraudzīt šo tipu dzīvē un ievirzīt viņu tādās situācijās, kur vislabāk atklātos viņa rakstura galvenās līnijas. Un šīs līnijas daudzējādā ziņā raksturo Šveiku kā cilvēku no tautas. ,,Šveiks ir miesa no tautas miesas... viņš nāk no ļaužu masas, kas labi saprot, kādas pārmaiņas gaidāmas un cik nepieciešami ārdīt visu veco, lai ātrāk atnāktu jaunais.”

Tieši šī Šveika vienotība ar tautu, ar dzīvi nosaka Šveika tēla milzīgo nozīmi. Šveiks nav revolucionārs. Viņš ir ,,vienkārša nerevolucionāra, pa pusei proletarizēta provinciāla tips, kas kara laukā sastopas aci pret aci ar valsts mašinēriju. Tas, ko viņam liek pildīt kā valstiski svarīgu uzdevumu, Šveiku satriec un dezorientē.” Taču Šveikam piemīt tautas veselais saprāts. Un šis saprāts neļauj Šveikam samierināties ar viņam uzspiesto nevajadzīgo karu, ar to nejēdzīgo kārtību, kādu noteikusi valsts mašīna. Lai pierādītu pastāvošā režīma nejēdzību un tumsonību, Hašeks pielieto oriģinālu māksliniecisku paņēmienu. Viņš liek Šveikam burtiski izpildīt visas neskaitāmās pavēles, likumus un rīkojumus, tādā veidā atsedzot to absurdo raksturu.

Hašeks liek Šveikam atstāstīt visvisādus gadījumus, kam ir tiešs sakars ar aplūkojamo jautājumu. Visbiežāk tie ir neparasti piedzīvojumi, kas noslēdzas ar negaidītu, muļķīgu finālu. Šo gadījumu atstāsta nolūks - pasvītrot īstenībā notiekošā nejēdzību.

Virzīdams savu varoni pa tādas rīcības ceļu, Hašeks izveido Šveika tēlu par satīras ieroci, kas nesaudzīgi atmasko Austroungārijas monarhijas varmācību un spaidus.

Šveika izturēšanās, kā norāda Fučiks, sākumā ir ,,pašaizsardzība pret imperiālisma neģēlībām”, bet vēlāk šo aizsardzību nomaina uzbrukums. ,,Parodēdams paklausību, bārstīdams vienkāršās tautas gudrības, Šveiks iedragā reakcionāru ar tādām grūtībām nostiprināto varas spēku, viņš kā tārps grauž iekārtu, turklāt visai aktīvi, - kaut arī ne vienmēr to apzinādamies, - palīdz graut apspiestības un patvarības ēku.”

Romānā izveidots ļoti plašs politiskās dzīves fons, vesela galerija satrunējušā imperiālistiskā režīma tipisku pārstāvju tēlu.

Neparasti spilgti atveidoti nežēlīgie ārsti - ierēdņi, ar kuriem Šveikam nākas iepazīties. Sevišķi pretīgu iespaidu atstāj vecākais kara ārsts Bautce. ,,Tas bija nepielūdzams cilvēks, kas visur saskatīja tikai viltīgus mēģinājumus izvairīties no karaklausības, no frontes, lodēm un šrapneļiem. Viņa pazīstamais teiciens bija: ,,Visa čehu tauta - simulantu banda.” Desmit savas darbības nedēļās no vienpadsmit tūkstošiem pilsoņu desmit tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņus viņš atzina par simulantiem un būtu noķēris uz savas makšķeres ari vienpadsmit tūkstošo, ja to neķertu trieka tajā pašā momentā, kad ārsts viņam uzbrēca: ,,Apgriezties!” - Aiznesiet šo simulantu, - teica Bautce, pārliecinājies, ka tas tiešām miris.”

Dzēlīgi izsmieta arī reliģija. Tās pārstāvji romānā ir feldkurāti Oto Kacs, Leščina un Martinecs. Īpaši izteiksmīgs tēls ir Oto Kacs - dzērājs un kāršu spēlmanis, kas savu dieninieku Šveiku nospēlē kārtīs.

Plaši parādīts romānā arī austriešu armijas komandējošais sastāvs. ,,Ievērības cienīgs stulbenis” ir pulkvedis Fridrihs Krauss fon Cillerguts, kurš bija tik glups, ka virsnieki, jau pa gabalu viņu ieraudzījuši uz ielas, centās iet tam ar līkumu apkārt. Taču pulkvedis ir ne vien stulbenis, bet arī nežēlīgs sadists. ,,Kāpēc gūstekņi jāved šurp?” viņš rūca. ,,Apšaut tos visus bez žēlastības! Dejot starp līķiem! Bet Serbijā sadedzināt visus līdz pēdējam, gan karavīrus, gan civilos. Bērnus - uz durkļiem.”

Tikpat kolorītas figūras ir ģenerālinspektors, kura jājamais zirdziņš ir pavēles par atejas vietu iekārtošanu; pulkvedis Šrēders, kas vairāk par visu baidās nokļūt frontē, ģenerālmajors Cvarcburgs, kas aizliedz kareivjiem domāt.

Ne par matu nav labāki arī zemākie un vidējās kategorijas virsnieki. Podporučiks Dubs, nežēlīgs birokrāts, formālists un tenku vācele: Viņa cienīgs ir arī kadets Bīglers.

Hašeka romāna nezūdošā nozīme ir sociālā ļaunuma satīrisks atmaskojums, kā arī tajā paustais humānisms, cilvēcība, karu nosodījums.

Hašeka romāns ir dinamisks, darbības piesātināts. Te jāmin vispirms paša Šveika piedzīvojumi. Romānā ir daudz dialogu un monologu. Monologus parasti lieto Šveiks, stāstot savus piedzīvojumus kā paralēles sakarā ar kādu konkrētu notikumu.

Hašeka palete ir sabiezinātu un spilgtu krāsu bagāta. Rakstnieks mīl izmantot pārspīlējumus un grotesku. Romāna valoda ir spilgta, sulīga, sakāmvārdiem, parunām un tautas izteicieniem bagāta. Viscaur jūtams čehu tautas sarunu valodas gars.

Miris 38 gadu vecumā Lipnice nad Sázavou, Čehoslovākija.

Avots: Wikipedia, www.liis.lv