Balkrievu lieratūras klasiķis, viens no mūslaiku baltkrievu literatūras un literārās baltkrievu valodas pamatlicējiem, Baltkrievijas Tautas dzejnieks, nacionālās atdzimšanas garīgais līderis.

Dzimis trūcīga šļahtiča daudzbērnu ģimenē kā vecākais dēls. Ģimene rentēja zemi, bieži nācās mainīt dzīves vietu. Vecāki nevarēja Ivanam dot sistemātisku izglītību. 16. g. pabeidza izglītību. Viņš interesējās par folkloru, izglītojās pašmācības ceļā,  daudz lasīja, arī par 1863.g. sacelšanos, baltkrievu pagātni. 20 gadu vecumā pēc tēva nāves bija jāstrādā ne tikai saimniecībā, bet arī dažādus darbus ārpus tās.

Pirmie dzejoļi poļu valodā. Tajā laikā rakstīt baltkrieviski bija drosmīgs solis. Baltkrievu valoda bija aizliegta, tajā nedrukāja. 1904.gadā viņa rokās nonāca lapiņas un brošūras baltkrievu valodā. To iespaidā viņs izšķīrās par to, ka ir baltkrievs un kalpos savai tautai. 1905.g. krievu avīzē iespiests dzejolis "Мужык", 1907.gadā  Viļņā pirmoreiz baltkrieviski (dzejolis Pļāvējam). 1908.g. Pēterburgā iznāca dzejas krājums, dzejolis " A xто там iдзе" ilgus gadus bija baltkrievu neoficiālā himna.

                                                          А хто там iдзе, а хто там iдзе

                                                          У агромнiстай такой грамадзе?

                                                                                     -  Беларусы.

                                                         А што яны нясуць на худых плячах

                                                         На руках у крывi, на нагах у лапцях?

                                                                                    - Сваю крыуду.

                                                        А куды ж нясуць гэту крыуду усю,

                                                       А куды ж нясуць на паказ сваю?

                                                                                  - На свет целы.

                                                       А хто гэта iх, не адзiн мiльен,

                                                       Крыуду несць научыу, разбудзiу iх сон?

                                                                                    - Бяда, гора.

                                                      А чаго ж, чаго захацелaсь iм,

                                                      Пагарджаным век, iм, сляпым, глухiм?

                                                                                    - Людзьмi звацца.

1909.-1913.g. Pēterburgā studēja Čerņajeva kursos. Pēc vēl 2 dzejas izdevumiem sarakstītā komēdija "Paulinka" un drāma "Izpostītā ligzda" ir sākums baltkrievu komēdijai un drāmai. Tulkoja no poļu, ukraiņu, krievu valodas. Publicistikā polemizēja ar poļu nacionālistiem, kuri Baltkrieviju uzskatīja par Polijas sastāvdaļu un vietējiem melnsimtniekiem, kuriem šī zeme bija īstena Krievzeme. Dzejnieks dzimto valodu uzskatīja par tautas augstāko vērtību. Labākais J.Kupalas dzejā sarakstīts līdz Oktobra revolūcijai.

1915.-1918.g. dzīvoja Krievijā, nosodīja vardarbību, šķiru naidu, bija vīlies revolūcijā un aicināja baltkrievus apvienoties un pašiem lemt savu likteni. (Kā zināms, Vilis Knoriņš no 1914.-1922.g, 1927.-1928.g. vadīja  kom.partijas un padomju  varas iedibināšanu Baltkrievijā)

1921.-1930.g. J.Kupala piedalījās Nacionālā teātra, izdevniecību, Baltkrievu kultūras institūta u.c. dibināšanā. Pēc 3 gadu pārtraukuma turpināja rakstīt. 1925.gadā piešķirts Baltkrievijas PSR Tautas dzejnieka nosaukums.

No 1920.gadu otrās puses J.Kupalu vajāja kā vienu no nacionāldemokrātiem. Radiniekiem atņēma īpašumu - раскулачивание - kaut neizsūtīja.  1930.g. kom.partijas avīzes apsūdzībā J.Kupala bija buržuāziski nacionālās atdzimšanas ideologs. Viņu divas reizes pratināja safabricētā lietā. Novembrī pašnāvības mēģinājums. Decembrī slimnīcā grēku nožēlošanas vēstule, kur spiests atzīt kaitīgus uzskatus, solīja kalpot sociālistiskai celtniecībai. Tālāk daudz atbildīgu amatu. Aktīvas sabiedriskās dzīves aizsegā turpinājās Staļina režīma terors pret J.Kupalu. Bija 1937.g arestējamo sarakstā, bet augstākstāvošie Maskavā nedeva piekrišanu.

1939.g. Ļeņina ordenis, 1941.g. Staļina prēmija par padomju dzīves slavināšanu. Kara laikā Krievijā aktīvi aicināja cīņai pret iebrucējiem. 1942. gadā traģiski gāja bojā nokrītot no viesnīcas "Maskava" 10. stāva kāpnēm. No Maskavas kapsētas pārapbedīts Minskas kara kapos (Военное кладбище).

Rainis tikās ar baltkrievu dzejnieku 1926.gada novembrī konferencē Minskā. Tā bija vienīgā reize un vieta, kad Rainis apmeklēja Padomju Savienību. Janka Kupala Latvijā viesojās 1941.gada jūnijā.

Filmas : Paulinka, Раскиданное гнездо, Могила льва, После ярмарки

Avots: Archives of Belarus