Latviešu rēderis, Latvijas kuģniecības sabiedrības "J. Zalcmanis, K. Jansons & J. Freimanis" līdzīpašnieks. Rīgas biržas Valdes dalībnieks un Latvijas kuģniecības savienības direktors. Venecuēlas goda konsuls Latvijā. Latviešu Nacionālās Apvienības (LNA) Padomes dalībnieks (1931-1933). Rīgas tirgotāju biedrības valdes loceklis, vēlāk priekšsēdis (1936-1940), Rīgas Rotariešu kluba valdes loceklis (1939), Latvijas tirdzniecības rūpniecības kameras loceklis (1939-1940), Rīgas biržas valdes loceklis (1939-1940).

Dzimis 1887. gada 18. novembrī Rīgā Jāņa Zalcmaņa un viņa sievas Margaretes ģimenē. Mācījies praporščiku skolā. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu beigām nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Bija izdevniecības "Latvis" līdzīpašnieks (1927—1938), Paula Daneberga kuģniecības sabiedrības vadītājs (1928), vēlāk Latvijas kuģniecības sabiedrības „Zalcmanis, Jansons un Freimanis” līdzīpašnieks (1931-1940).

Kad pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kuģniecību nacionalizēja, tai piederēja tvaikoņi "Apgara", "Tautmīla", "Ārija", "Gundega", "Valdona" un "Ciltvaira". 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Jānis Zalcmanis bija izsūtāmo sarakstā, bet spēja izbēgt no apcietināšanas. Vācu okupācijas laikā bija Latvijas saimniecības kameras vicedirektors un Satiksmes nozares vadītājs (1943). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk uz ASV, kur miris 1971. gada 8. janvārī Ņujorkā.