Dzimis 1897. gada 1. oktobrī Ventspilī.

Ap 1911 Dodas uz ASV, kur neilgi mācās Klīvlendas un Ņujorkas mākslas skolās, strādā par dekoratoru un gadījuma darbus uz kuģiem.

1920 Ierodas Rīgā.

1922 Apprecas ar Elvīru Mituzi.

1922–1927 Studē Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā, diplomdarbs “Skumjā”.

1927–1934 Studē Antverpenes Augstākajā mākslas institūtā. Piedalās izstādēs Rīgā, Ventspilī, Jelgavā, Antverpenē, Tallinā, Kauņā. Piedalās Beļģijas valsts konkursā, kas veltīts Losandželosas 10. olimpiskajām spēlēm. 

1932 Glezna “Kanāla pārpeldētājas”

1934 iegūst godalgu un tiek izstādīta Losandželosā. Beļģijas valsts simtgades svētkiem veltītajā izstādē par darbu “Pavasaris” iegūst 10 000 franku godalgu.

1935 Veido freskas Latvijas paviljonam Pasaules izstādē EXPO

1935. gadā Briselē. Saņem izstādes Grand Prix diplomu. Apbalvots ar Beļģijas karaļa Leopolda II ordeni

1936 Atgriežas Rīgā. Šķiras no pirmās sievas.

1937 Uzaicināts piedalīties reprezentatīvās “Brīvības cīņu” grafikas mapes veidošanā.

1937 Apprecas ar Anastasiju Šķēli. Piedzimst dēls Leonards.

1938 Dēls traģiski iet bojā. Kopā ar otro sievu emigrē uz Vāciju, vēlāk uz Šveici.

1940 Emigrē uz Kanādu, apmetas Monreālā.

1944 Pārceļas uz Toronto. 1948 1953

Mirst 1964. gada 12. aprīlī Toronto.

 Dēkainis, bohēmists, azartisks un īsts it visā, kam pievērsās, – tādu mākslinieku Jāni Tīdemani pazīstam no laikabiedru atmiņām. Ienākot Latvijas mākslas dzīvē 20. gadsimta 20. gadu beigās, Jānis Tīdemanis ar savu modernā kosmopolīta būtību un temperamentīgo aizrautību kā mākslā, tā dzīvē saviļņoja sava laika sabiedrību un māksliniecisko vidi. Cauri laikiem viņa mākslas būtība nav zau-dējusi spēju satraukt. Tā saista vai liek novērsties, bet neatstāj vienaldzīgu.      

  2007. gada 1. oktobrī atzīmējam Jāņa Tīdemaņa 110 gadu jubileju. Šim notikumam veltīta mākslinieka gleznu retrospekcija, kurā eksponēti agrāk publiskai apskatei  nepieejami darbi no privātkolekcijām. Ekspozīcijā iekļautas 25 dažādu žanru un dažādu mākslinieka daiļrades posmu gleznas.            

Jānis Tīdemanis dzimis Ventspilī 1897. gada 1. oktobrī kā vienīgais bērns savai mātei – šuvējai Annai Tīdemanei Jēkaba meitai. Pirmās mācību gaitas mazais Jānis jeb Johans, kā viņu bērnībā sauca, uzsāka Ventspils reālskolā. Tomēr visbiežāk viņš bija sastopams ostas rajonā blakus tirgum, kur ienāca un aizgāja kuģi, skanēja dažādas valodas, apgrozījās ļaudis un mutuļoja dzīve. Zēna sabiedriskā, jautrā daba un jau no mazotnes skarbajos ielas likumos gūtais rūdījums ļāva ātri nodibināt kontaktus, rodot iespēju nelieliem peļņas darbiem. Starp jūrniekiem viņš jutās kā savējais, ātri kļuva par teicamu peldētāju un nirēju, kā arī apguva nepieciešamākās frāzes svešvalodās. Jūras vilinājums pieauga – 14 gadu vecumā Jānis uzkāpa uz kāda kuģa un devās pasaulē. Tikai pēc vairākiem dēkainu ceļojumu mēnešiem māte saņēma vēstuli no ASV, kur Jānis jau bija pārtapis par Džoni.

Pastrādājis dažādus gadījuma darbus, Jānis Tīdemanis sajuta vēlēšanos kļūt par mākslinieku un apmeklēja nodarbības Klīvlendas un Ņujorkas mākslas skolās. Sapnis par mākslu piepildījās 1922. gada rudenī, kad viņu uzņēma Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā uzreiz otrajā kursā. Iespējams, ka jūrnieka gaitu laikā iepazītā beļģu māksla bija rosinājusi studēt tieši šajā zemē. Tiesa, ne mazāk svarīga bija iespēja piepelnīties Antverpenes ostā.

Antverpenē Jānis Tīdemanis ieradās kopā ar sievu – Elvīra Mituze bija topošā mākslinieka māsīca, ar kuru viņš iepazinās kādā ciemošanās reizē Rīgā. Pazīšanās turpinājās vēstulēs, un pamazām simpātijas pārauga dziļākās jūtās. Bez Haneles (tā Elvīru sāka saukt Beļģijā) studiju gadi būtu bijuši daudz grūtāki. Viņa bija mākslinieka uzticamākais draugs un palīgs, fiziskā skaistuma un garīgās harmonijas iemiesojums. Ar Haneli un viņas portretu gleznošanu saistīts Jāņa Tīdemaņa daiļrades nozīmīgākais posms, kad viņš veidojās par nobriedušu un savdabīgu, plašu ievērību guvušu mākslinieku. Antverpenes akadēmiju Jānis Tīdemanis absolvēja 1927. gadā ar diplomdarbu “Skumjā”, kam pozēja Hanele. Jānis Tīdemanis ieguva portretista un figurālu kompozīciju gleznotāja grādu, kā arī pirmo godalgu. Pēc akadēmijas jaunais mākslinieks iestājās Antverpenes Augstākajā Mākslas institūtā, kur žanra un portreta glezniecībā papildinājās pie institūta direktora, Beļģijas galma mākslinieka Izidora Opsomera. Studijas institūtā ar pār-traukumiem turpinājās līdz 1934. gadam. Šajā laikā Jānis Tīdemanis aktīvi iesaistījās mākslas dzīvē, 1928. gadā izstādot darbus Antverpenē, kā arī piedaloties Valsts desmit gadu pastāvēšanas jubilejas izstādē Latvijā. 1929. gadā notika pirmās personālizstādes Ventspilī un Jelgavā, kā arī dalība grupu izstādēs Rīgā. Turpmāk Jānis Tīdemanis pārsvarā rīkoja personālizstādes, turklāt bieži un ar vērienu. Piemēram, 1931. gadā vien notika trīs plašas viņa gleznu skates Antverpenē, Rīgā un Kauņā. Jānis Tīdemanis turpināja piedalīties nozīmīgās kopizstādēs Beļģijā, kur prese dažkārt viņu mēdza dēvēt par “beļģiskāku nekā paši beļģi”. 1935. gada rudenī viņš atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā jau kā ārzemēs panākumus guvis mākslinieks.  

Jāņa Tīdemaņa ienākšana Latvijas mākslas dzīvē tā laika presē tika salīdzināta ar meteora parādīšanos. Viņš strauji kļuva populārs un izraisīja pretējus viedokļus – no sajūsmas līdz noliegumam. Viņam tika pārmesta “pušķošanās ar svešām spalvām” (domājot ar to beļģu mākslas ietekmi), uz ko gleznotājs atbildējis, ka “labāk būt pušķotam ar svešām spalvām, nekā plikam skraidīt pa pasauli.” Līdz 1938. gadam Jānis Tīdemanis bija sarīkojis aptuveni 23 personālizstādes gan Latvijā, gan citur Eiropā.

Jānis Tīdemanis bija apveltīts ar lielu personīgās pievilcības spēku. Viņa darbnīcā apgrozījās daudz dažādu ļaužu – mākslinieki, rakstnieki, aktieri, mūziķi un dejotāji. “Ja tu smej, tad visa pasaule smej ar tevi, bet ja tu gul`, tad tu krāc viens pats,” gleznotājs  mēdza teikt ventiņu izloksnē, kādā runāja visu mūžu.            

Rīgā viņš arvien vairāk nodevās vētrainai bohēmai. Laulību ar Haneli neizdevās glābt arī pēc vasaras atpūtas Irlavā. 1938. gadā Jānis Tīdemanis apprecējās ar divdesmit piecus gadus veco Anastasiju Šķēli, savukārt Hanele – ar Irlavas skolotāju Kārli Upīti.            

40. gadu sākumā Jānis Tīdemanis gleznoja galvenokārt pasūtījuma darbus un reti piedalījās izstādēs. Iespējams, tas saistīts ar kara draudiem un personīgo traģēdiju – divu gadu vecumā, izkrītot pa darbnīcas logu, gāja bojā mākslinieka dēls Leonards.            

1944. gada rudenī Jānis Tīdemanis kopā ar otro sievu devās bēgļu gaitās, caur Vācijas bēgļu nometni nonākot kara neskartajā Šveicē, kur viņš beidzot varēja ražīgi strādāt. Tomēr šveiciešu varas iestādes nepagarināja Tīdemaņiem uzturēšanās atļauju, un 1948. gadā viņi pārcēlās uz Kanādu, kur vispirms apmetās Monreālā un 1953. gadā devās uz Toronto. Kanādā mākslinieks dzīvoja noslēgtāk, daudz gleznoja un rīkoja izstādes Kanādas un ASV latviešu centros – Niagārā, Klīvlendā, Indianapolē, Kalamazū, Bostonā, Ņujorkā un citur – “kad pietrūkst naudas, krauju gleznas mašīnā un braucu apkārt ar izstādēm”. Šajā periodā gan atbalsts sadzīvē, gan modelis bija Anastasija jeb Stasja, kā viņu sauca vīrs. Tomēr pēdējos gados mākslinieka veselība strauji pasliktinājās. Jānis Tīdemanis mira Toronto 1964. gada 12. aprīlī 67 gadu vecumā. Jāņa Tīdemaņa glezniecība ir tik pat spilgta un daudzkrāsaina kā viņa dzīve. 20. gadu beigās, atgriežoties no studijām Beļģijā, viņam jau bija skaidras prioritātes mākslā – “nekas nevar būt šausmīgāks, kā tas briesmīgais naturālisms, kas pārņēmis visu šo laikmetu un spiež ne tikai sirdi, bet arī plecus.” Viņa ekspresīvais, krāsu attiecībās dibinātais, kāpināti emocionālais glezniecības stils atšķiras no 30. gadu latviešu glezniecībā valdošajām tendencēm, kā arī no tā laika retajām un samērā mērenajām modernisma parādībām. Jāņa Tīdemaņa māksliniecisko meklējumu ceļš caur krāsu spriegumu un formu atbrīvotību savdabīgi apvieno drosmīgu modernismu ar beļģu ekspresionistu pieredzi un vecmeistaru glezniecības tradīcijām. Jānim Tīdemanim bija tuva flāmu gleznie-cības klasiķu krāsu attiecību izpratne un ekspresionistu – Albēra Servāsa, Gistava de Smeta, Frica fan den Berha, Konstānsa Permēkes – ekspresīvā deformācija apvienojumā ar harmonizējošiem to-ņiem, plašā faktūru variāciju amplitūda, laikmetam aktuālā tematika. Jānis Tīdemanis ietekmējies arī no “beļģu modernisma tēva” Džeimsa Ensora, kā arī sava pedagoga Izidora Opsomera. Tomēr visvairāk mākslinieku valdzinājusi Rembranta māksla: “Pāri visiem paceļas Rembrants. Viņam līdzīgu nav un nebūs. Viņš ir kā zemestrīce.” Jānis Tīdemanis ir bijis impulsu un kontrastu gleznotājs. Sabiezinot faktūru, izceļot krāsas, hiperboliski pārspīlējot personāžu raksturojumu un deformējot formas, viņš radījis pasauli, kurā ieraugām viņa pārdzīvojumus un emociju patiesumu: “(..) Īstās mākslas vērtības nerodas, gleznojot pēc kādas sistēmas, bet tikai no pārdzīvojuma. Māksliniekam kā bitei jāuzpilda idejas no dzīves, no dabas.” Viņa gleznās tikpat kā nav lineārā zīmējuma, apjomi modelēti ar krāsu palīdzību, formas tīši deformētas. Jānis Tīdemanis gleznojis ātri, bez uzmetumiem, it kā baidīdamies, ka var izgaist iekšējais redzējums. Uz jautājumu, kā tik ātri var, viņš atteicis: “(..) es to roku nevaru savaldīt.” Mākslinieks strādājis visdažādākajos žanros – līdzās akadēmijā apgūtajam portretam un figurālajām kompozīcijām gleznojis arī ainavas, klusās dabas un aktus. Viņa eļļas glezniecību raksturo spēcīgi krāsu kontrasti un atraisīts, temperamentīgs triepiens. Galvenokārt izmantotas tīras intensīvas krāsas – sarkans, dzeltens (bieži citrondzeltens), zaļš, balts utt., kontrastējoši saattiecinot to laukumus, bet melnā lietota citu krāsu akcentēšanai. Visbiežāk izmantots tumšs, nereti melns fons, kas izceļ tīdemanisko krāsu spēli. Bagātīgie lazējumi krāsai piešķir papildus mirdzumu un dziļumu. Lai variētu faktūras, mākslinieks izmantojis pastozu otas triepienu, pielietojis paletes nazi vai švīkojumus ar otas kātu. Lazējot pāri švīkojumiem, panākta īpatnēja valēru spēle. Faktūras gradācija Jāņa Tīdemaņa darbos var mainīties no bieza klājiena ar paletes nazi līdz vieglam lazējumam. Brīvais, drosmīgais triepiens, apdares dažādība un krāsu dinamiskā rotaļa vienlaikus organizē gleznas kompozīciju – gaismēnu kontrasti veidoti ar tīru krāsu ieklājieniem, tādejādi kāpinot krāsu vitalitāti. Telpai pārsvarā nav īpašas nozīmes. Bieži tumsnējo fonu tukšajos laukumos iegleznoti priekšmetu atspulgi – ūdenī, spožā galda virsmā vai mitrā bulvāra asfaltā, bet dažbrīd laukumi atstāti tukši, nereti saņemot nopēlumus par sasteigtību un paviršību.            

Paralēli glezniecībai Jānis Tīdemanis akadēmijā bija apguvis arī oforta tehniku un darinājis tonāli izvērstus, gaismēnu spēlē efektīgus lielformāta ofortus ar sev raksturīgajiem pilsētu motīviem, kā arī figurālas kompozīcijas.            

Jānis Tīdemanis atstājis liecības par apmēram 2000 darbiem, bet viņa radošā mantojuma nozīme ir daudz plašāka. Mākslinieka gleznieciskie paņēmieni un tematika bija novatoriski tā laika mākslas vidē, kur dominēja tonālas un vairāk vai mazāk reālistiskas glezniecības tendences. Attēlojot sev labi pazīstamu vidi – cilvēku pilnas ielas, naktī izgaismotus bulvārus, ostas piestātnes, krogus, skatlogus un karuseļus, viņš viens no pirmajiem Latvijas mākslā  ieviesis urbanizētas lielpilsētas, ostas dzīves un sporta tematiku. Jānis Tīdemanis uzskatāms par novatoru arī nepārtrauktas ļaužu masas atveidojumā savos pilsētas skatos. Arī viņa groteskas un ekspresīvā gleznu virsmas apdare ir netipiskas 30. gadu Latvijas mākslai.           

Par Jāni Tīdemani, īpaši par dzīvi līdz studijām Beļģijā, ir maz dokumentālu faktu. Māksliniekam patika stāstīt par savām gaitām, bieži vien izpušķojot īstenību un padarot to krietni vien dēkaināku. Sarežģīti apzināms ir arī daudzskaitlīgais Jāņa Tīdemaņa daiļrades klāsts – lielākā daļa darbu atrodas privātkolekcijās Latvijā un citur Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Ikvienam mākslas interesentam novēlu, lai šis nelielais ieskats Jāņa Tīdemaņa dzīvē un mākslā kļūtu par ievadu aizraujošam ceļojumam mākslinieka dēku, krāsu un tēlu pasaulē, kurā, turpinot aizsāktos pētījumus, es ceru doties kopā ar Jums.

Avots: Birkenfelds.lv

1998.gadā režisors P. Krilovs uzņēmis video aktierfilmu "Leģenda par Jāni Tīdemani." Scenārija autore Tatjana Suta.