1914.27.07. Rīgā - 1942.27.03 Rīgā, apbedīts Biķernieku masu kapos

Literāts, dzejnieks, žurnālists.

Dzejnieks Ēriks Drēziņš (īstajā vārdā Jānis Tauriņš) dzimis 1914.gada 27.jūlijā Rīgā strādnieku ģimenē. Vēlāk Tauriņu ģimene pārceļas uz Jumpravu. Mācījies Jumpravas pamatskolā, 1932.gadā beidzis Kaibalas pamatskolu. Vasaras aizritējušas gana un kalpa zēna gaitās, savus vērojumus par dabu, darbu, apkārtējiem cilvēkiem viņš iemūžinājis ganuzēna dienasgrāmatā. Būdams Kaibalas skolas skolnieks, J.Tauriņš kopā ar citiem noorganizē skolēnu žurnālu, publicē tajā savus sacerējumus. Pēc pamatskolas beigšanas iestājas Rīgas pilsētas tehnikuma vakara nodaļā. Pa dienu strādā gadījuma darbus, pašmācības ceļā nododas literatūras studijām. Par nelegālās literatūras glabāšanu un izplatīšanu 1935.gadā arestēts. Pēc atbrīvošanas no cietuma 1937.gadā kā politiski neuzticams ieskaitīts armijas darba rotā Daugavpilī. No 1938.gada beigām strādājis gadījuma darbus, vēlāk Finanšu ministrijas jaunbūves kantorī, vienlaikus apmeklējis R.Egles Literatūras studiju. Nodarbības tur vada A.Upīts, A.Čaks, J.Plaudis un citi. R.Egle ieinteresē jauno dzejnieku M.Ļermontova lirikas latviskošanai, J.Plaudis pozitīvi novērtē Jeseņina atdzejojumu. 1940.gadā Ēriks Drēziņš strādā Kaibalas pamatskolā, 1941.gadā viņš ir Jelgavas laikraksta „Zemgales Komunists” lauku nodaļas vadītājs. 1941.gada 29.jūlijā hitlerieši Ēriku Drēziņu arestēja un vēlāk nošāva, apbedīts Biķernieku masu kapos.
Dzejot sācis skolas laikā, pirmie dzejolīši publicēti žurnālā „Latvijas Jaunatne” 1932.gadā. Nozīmīgāka ir dzejoļa „Brīvā elpa” publikācija žurnālā „Atpūta” 1940 (821.nr.). Vairākums dzejoļu no rokrakstiem publicēti pēc nāves krājumā „Sirds liesmās” (1955) un „Gadiem pāri” (1978). 1941.gadā periodikā rakstījis par L.Laicena, J.Niedres, A.Fadejeva, I.Franko, Dž.Londona, R.Oldingtona daiļradi. Atdzejojis M.Ļermontova, A.Bloka, S.Jeseņina dzeju. Latviešu dzejas antoloģijas V sējumā (1976) ievietoti seši viņa dzejoļi. Dienasgrāmatu fragmenti publicēti žurnālā „Karogs” (1964, Nr.8 un 1974, Nr.7).
Sieva Lūcija Tauriņa, meita Solveiga Vārpa.

Kāds Ērika Drēziņa dzejoli:

MEITENES VĒSTULE DRAUGAM, KAS CEĻ SARKANARMIJAS GARNIZONA CELTNES

Mans mīļais draugs, es esmu lepna sevī:
Tu — viens no tiem, kas jaunu dzīvi ceļ.
Nu dzīve melnās skumju astras nevīs
Vairs Tavos matos. Saulains kļūst Tavs ceļš.
Es domās redzu: augšup celtnes slejas —
Tās nesagraut! Ik celtnē — mūsu spēks.
Šis celtnes sargās dzimtos kalnus, lejas,
Pret viņām sabruks vecās varas rēgs.
Ar katru dienu gaišāka kļūs dzīve,
Un mūsu spēks ar katru mirkli augs.
Mums blakus soļos tas, kas nesa brīvi —
Mums blakus soļos sarkanarmiets — draugs.
Cel, mīļais, celtnes varenas, lai spētu
Ikvienai varai pretim stāvēt tās.
Ar smaidu cel! Lai sadzīst vecās rētas,
Līdz pamatiem šai dzīvei jāmainās.
Draugs, neskumsti par to, ka esam šķirti —
Mūs vieno mīla, kopīgs mērķis, darbs.
Nu paliec sveiks! Es glāstu Tavas cirtas...
Cik mīlā maigs, tik cīņā esi skarbs.

Avots: jelgavasbiblioteka.lv

          Atpūta, 27.09.1940

          ocb.lv