Profesors Dr. med. Jānis Slaidiņš, ķirurgs, pedagogs, klīnicists, korporācijas Fraternitas Metropolitana filistrs.

Dzimis 1916.  gada 24. martā Jaunpiebalgā, mācījies Rīgas pilsētas 14. jeb Dzegužkalna pamatskolā,  pēc tam Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. 

Māte bieži slimojusi, un tāpēc bieži  uz māju nācis ārsts, kas bijis ne tikai  teicams sava amata pratējs, bet ari  spilgta personība. Tas bija dakteris Austrics.

 Jau zēna gados  Jānis iepazinies ar profesoru Paulu  Stradiņu un pārliecinājies par viņa  darba mīlestību un entuziasmu.  Paula Stradiņa ietekmē Jānis par  savu nozari izvēlējies chirurgiju. Tā  kā vecāku rocība bijusi maza, Jānis  pēc ģimnāzijas beigšanas nevarējis  tūliņ uzsākt studijas Latvijas universitātē, bet sācis strādāt Latvijas  Bankā un tikai pēc diviem gadiem,  1936. gadā, iestājies Latvijas universitātes Matēmatikas un dabas  zinību fakultātes dabaszinību nodaļā, tomēr visu laiku vēlējies pāriet  uz Medicīnas fakultāti.

Dienā viņš  strādājis bankā, bet pēc darba apmeklējis lekcijas un strādājis laboratorijas darbus. Viņš apzinājies, ka dabaszinību nodaļā apgūtais vēlāk atvieglos medicīnas studijas. 

1938. gadā viņš iesaukts karadienestā. Toreiz dienēšana armijā bija goda lieta.

Pēc mācībām instruktoru rotā Jānis nosūtīts uz Daugavpili,  kur mācījies virsnieku vietnieku un  Kara skolas rezerves virsnieku nodaļā.

Pēc demobilizācijas viņš izturējis iestājeksāmenus un 1939. gada  rudenī sācis medicīnas studijas. 

1944. gada 31. martā viņš saņēma ārsta diplomu. Šis bija pēdējais neatkarīgās Latvijas universitātes Medicīnas fakultātes izlaidums.

Divas nedēļas pēc  izlaiduma Jāni iesauca karadienestā 6. robežapsardzības pulkā,  18. jūlijā viņš ar granātas šķembu  smagi ievainots un ar ievainoto vilcienu nogādāts kara lazaretē pie  Česhoslovakijas robežas.

Pēc atveseļošanās nosūtīts uz Dancigas apgabalu, bijis pulka ārsts Latviešu  leģiona 15. divīzijas artilērijas pulkā.

Leģionāri nokļuvuši ielenkumā, tomēr 1945. gada 27. martā viņiem izdevies izbēgt un ar kuģīšiem nonākt līdz Dānijas salai Bornholmai, kur cerējuši sagaidīt kara beigas.

7. maijā padomju armijas aviācija bombardējusi salu, nogalinot un ievainojot daudzus.

8. maija rītā paris stundas pirms oficiālās kapitulācijas leģionāri nokļuvuši Zviedrijā, kur internēti. Sākumā solīts, ka pēc pārbaudes laika visi tikšot atbrīvoti un varēšot izvēlēties dzīvesvietu.

 Jānis Slaidiņš, Latvijas virsnieks, Vācijas armijas ārsts leitnants, pārkāpjot reglamentu veica pilsonisku misiju un organizēja nelegālu transportu, lai 167 latviešu kara vīri no Vācijas nokļūtu Zviedrijā. Minētais profesora varoņdarbs J. Slaidiņa vārdu ieraksta Latvijas vēsturē.

Taču leģionāri ieslodzīti internēto nometnē.

1946. gada 25. janvārī toreizējā Zviedrijas valdība, neņemot vērā Zviedrijas sabiedrības protestus un leģionāru trīs nedēļu ilgo badastreiku, tos izdevusi Padomju Savienībai.

Viņus aizveda uz Liepāju un ieslodzīja filtrācijas nometnē. Pateicoties profesoram Paulam  Stradiņam, Jānis pēc ilgstošām pārbaudēm saņēmis atļauju strādāt  chirurģijas katedrā. Beidzis aspirantūru, nopietni pievērsies zinātniskai darbībai.

1954. gadā sācis strādāt par mācībspēku, asistentu  chirurģijas katedrā.

1954. gada rudenī izstrādājis un aizstāvējis disertāciju medicīnas zinātņu kandidāta  grāda iegūšanai, 1969. gadā - disertāciju "Aortografijas metožu novēr  tējums" medicīnas doktora grāda  iegūšanai. 

Jānis Slaidiņš Latvijas  ārstu praktiskajā darbā ieviesa  aortografiju un citas angiografijas  metodes.

1969. gadā viņš viens no  pirmajiem Padomju Savienībā klīniskajā praksē izmantojis selektīvo  nieres angiografiju.

1973. gadā ievēlēts par profesoru. 

Jānis Slaidiņš publicējis 99 zinātniskus darbus,  piedalījies sešu monogrāfiju - mācībgrāmatu radīšanā, ir piecu izgudrojumu un racionalizācijas priekšlikumu autors.

1993. gadā ievēlēts  par Latvijas Ārstu biedrības goda biedru.

1995. gadā viņam piešķirts  IV šķiras Triju zvaigžņu ordenis.

Tanī pašā gadā Latvijas Zinātņu  akadēmija viņam piešķīrusi LZA  goda doktora grādu.

1998. g. viņam  piešķirts emeritētā zinātnieka nosaukums. 

1994. gada Jānis Slaidiņš kopā  ar vairākiem citiem bijušajiem leģionāriem aicināts uz Zviedriju, uz  tikšanos pie Zviedrijas karaļa.

Notikusi oficiāla atvainošanās par  Zviedrijas valdības Latvijas leģionāriem nodarītajām pārestībām. 

Zviedri atzinuši, ka viņu valdība  rīkojusies nepareizi, neuzskatot  Zviedrijā nonākušos leģionārus par  bēgļiem un tos izdodot Padomju  Savienībai.

Šī atvainošanās radījusi  gandarījumu un remdējusi toreiz  pārdzīvotās ciešanas. 

1998. gadā J. Slaidiņš sāka slimot  ar nopietnu kaula smadzeņu slimību - mielodistrofiju, un ļaunā slimība viņu pieveica.

Sēro dzīves biedre Teiksma, (dzīvesbiedre Anna nomira 1978.  gadā ar nieru audzēju), pirmajā laulībā dzimušie  dēli Ilmārs un Jānis, četri mazmazbērni. 

Aizgājēju ar militāru godu izvadīja no I Meža kapu kapličas un apglabāja Meža kapos. Godasardzē  stāvēja un salutēja Latvijas bruņoto  spēku štāba rota. 

VIKTORS STRAUBS, Laiks Nr. 40 30.09.2000

***

  * 1916. V 24. Jaunpiebalgas pag.

                1944. IV 01. Beidzis Latvijas Universitāti,

                1944. Lāčplēša 26-7.

                Avots:       LVVA P1023-2-17-78.