Jānis Pīnups

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
10.05.1925
Miršanas datums:
16.06.2007
Mūža garums:
82
Dienas kopš dzimšanas:
36195
Gadi kopš dzimšanas:
99
Dienas kopš miršanas:
6208
Gadi kopš miršanas:
16
Papildu vārdi:
Juoņs Pynups
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Nacionālais partizāns, mežabrālis
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Jānis Pīnups ir dzimis Pelēču pagasta Kotļeru sādžas Vētraiņos

1925.gada 10. maijā. Ģimene bija turīga: tai piederēja 23,5 ha zemes, tajā skaitā arī mežs. Jānim bija māsa Veronika, divi brāļi- Staņislavs un Eduards. Pats Jānis, kā jau visi Pīnupu dzimtas vīrieši, bija gara auguma, gaišiem matiem, staltu stāju, fiziski spēcīgs. Pīnupi dzīvoja un saimniekoja savā zemītē kā īsti ulmaņlaika zemnieki. Otrais pasaules karš kardināli izmainīja šīs ģimenes ikdienu. Ar tīfu saslima un drīz vien nomira Jāņa vecāki, bet 1944. gada 27.augustā pašu Jāni, vēl gluži jaunu Jaunaglonas studentu, iesauca Sarkanajā Armijā. Aiviekstes krastā jauniesauktajiem parādīja, kā apieties ar ieroci, bet jau septembrī iesēdināja vilcienā (it kā uz Madonu mācībās) un aizsūtīja uz fronti. Rokās iedeva automātus un kā dzīvai sienai ar skaļiem „urrā!” saucieniem pavēlēja doties pretī vācu tankiem. Frontē viņš paspēja piedalīties tikai trīs uzbrukumos: vienreiz kaut kur uz tīruma, otrreiz – kad forsēja Ogres upi, trešo- pie Madlienas mežā. Pēdēja kaujā (1944. gada 19.septembrī) Jāni kontuzēja.

Pamodies starp kritušajiem cīņu biedriem, kādu laiku nevarējis saprast, kas ar viņu noticis, cik ilgi gulējis... Apkārt nebijis ne vāciešu, ne krievu, tikai pāris granātu un automāts. Jānis atkal nolicies uz guļu dziļāk biezoknī. Viņu uzmodinājušas vāciešu balsis. Pa cilvēku ķermeņiem gāja zaldāti - kuram iespēruši, kuram iešāvuši. Jānis vienkārši gulēja un gaidīja savu likteni...Bet viņu nepamanīja. Nākamajā dienā viņš redzējis krievu karavīrus un bruņu mašīnu, taču nez kāpēc nebija vēlēšanās kādu saukt. Pēc tam Jānis piecēlās un gāja. Netālu no Kokneses nonāca pie kāda saimnieka, kurš deva padomu nemeklēt savu daļu, bet doties mājup. Lai karavīra forma nedurtos acīs, Koknesē labi cilvēki iedeva privātās drēbes.

Ceļš uz mājām bija ļoti ilgs un grūts. Visur stāvēja posteņi, pārbaudīja dokumentus. Jānis nogāja apmēram 250 km. Ar siltumu viņš atcerējās cilvēkus, kuri neliedza naktsmājas, baroja ar visu, kas pašiem bija galdā.

1944. gada 7. oktobra naktī viņš pieklauvēja pie savas mājas logiem... No tā brīža J.Pīnups sāka slēpties no varas iestādēm un svešiem skatiem, jo par dezertēšanu varēja nošaut vai izsūtīt uz Sibīriju. Netiktu žēloti arī citi ģimenes locekļi. Istabā tika ierīkots slēpnis. Ja kāds tuvojās, varēja paslēpties pagrīdē. Slēpās arī siena šķūnī, pagrabā, kūtī, kur mēslos viņam bija uztaisīts bunkurīts, bet aiz mājām bija mežs un purvs. Briesmu brīdī viņs slēpies tur. Jānis bija izracis tādu kā zemnīcu, kuru pēc iznākšanas nojauca. Lasīja sēnes, ogas. Uz mājām pēc pārtikas gāja naktī. Vienreiz mežā pamodies- pie galvas stāvējis vilks!

Tas bijis 1949. gadā. Jānis bija vēl jauns un no vilka aizmucis.

1952. gadā uz viņu kāds šāva, taču netrāpīja. Jānis ticēja, ka viņam palīdzējušas lūgšanas, kuras skaitījis katru dienu.

50-jos gados tika uzcelta jauna māja, bet vecā kļuva par patvērumu Jānim (tagad tā ir nojaukta).

Sevišķi grūti Jānim klājās, kad nomira brālis Staņislavs un māsa Veronika palika viena. Zemi bija savācis kolhozs, bet māsa baroja kolhoza zirgus, kas mitinājās bijušajos Vētraiņu staļlos. Jānis pa naktīm centās palīdzēt- remontēja aplokus, sanesa zirgiem ūdeni, pļāva sienu. Malku skaldīt gan baidījās, jo varēja sadzirdēt kaimiņi. Jāņa liktenis ļoti stipri ietekmēja māsas Veronikas un brāļu likteni.

Tikai mans vectēvs pameta tēva mājas un izveidoja ģimeni. Veronika jaunībā bija ļoti skaista un gudra sieviete. Daudzi domāja, ka viņa esot lepna un nevarot izvelēties sev piemērotu vīru.

Bet viņa vienkārši nevarēja atstāt brāli vienu. Arī svešas acis mājās nebija vajadzīgas- ja nu ieraudzīs Jāni un izpļāpāsies?

Lai mazinātu aizdomas, nācās pirmajai stāties kolhozā. Katru dienu viņa dzīvoja bailēs, ka Jāni var atrast. Meklēja jau arī.

Veronika stāstīja, ka kādu reizi bija atbraukuši un šāvuši ar automātiem pa šķūni, klēti, jo domājuši, ka tur kāds varētu slēpties. Drēbes brālim pirkusi Preiļos- tur neviens neko nezināja un neprasīja, kam viņa pērkot. Baidījusies ievilkt elektrību, jo apspīdētajos logos Jāni varēja pamanīt kaimiņi.

Īpaši cītīgi Jānis slēpās pirmos 25 gadus, pēc tam slimība lika doties pie ārsta. Viņš aizbrauca uz Preiļiem un ārstējās kā Staņislavs Kurmis. Teica, ka pasi aizmirsis mājās. Kopš tas reizes kļuvis drošāks. Pēdējos slēpšanās gados Jānis dzīvoja diezgan brīvi - gāja uz baznīcu, brauca uz Daugavpili, Rēzekni, Preiļiem. Viņš vienkārši bija svešinieks savējo vidū.

1991. gadā, uzzinājis, ka Latvija atjaunojusi savu valstiskumu, Jānis vēl neatklāja savu esamību, jo Krievijas karaspēks vēl bija valstī.

Tikai 1995. gada 9. maijā viņš vērsās Pelēču pagasta policijas iecirknī. Viņam piešķīra Latvijas pilsonību, pasi, pabalstu. Par iziešanu no meža var runāt dažādi. Nebija tā, ka Jānis visu laiku mitinājies tikai mežā.

Par viņa eksistenci zināja viņa māsa, brāļi, tostarp arī mans vectēvs, vēlāk arī tuvējie kaimiņi. Taču visi klusēja. Mans vectēvs savā ģimenē par Jāņa eksistenci pat neieminējās. Mūsu ģimenē visi domāja, ka Jānis kritis karā.

Vectēvs nomira 1979.gadā, kad manai mammai bija 12 gadu. Sev līdzi viņš aiznesa arī šo ģimenes noslēpumu. Mana ģimene par to uzzināja viena no pēdējām pagastā.

Interesants bija pirmais brauciens uz Vētraiņiem ciemos pie Jāņa. J.Pīnupa mājās līdz pat šai dienai nav elektrības, viņš nemaz nevēlējās, lai tā būtu. Viņam intereseja viss, kas notiek valsti.

1965. gada māsa nopirka Spidolu, kas darbojās uz baterijām. Viņš klausījās gan Latvijas, gan Krievijas ziņas (ar radio starpniecību vinš iemācījās krievu valodu).

Viņa mīļākā radiostacija bija Amerikas balss. Viņa stingrā pārliecība bija, ka komunisti no Latvijas pazudīs. Viņš neieredzēja padomju varu, bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva. Tēva īpašumu atgriešana Jānim bija īpaši priecīgs notikums. Pēc māsas nāves 2004. gadā Jānis palika vienīgais saimnieks savos dzimtajos Vētraiņos. Viņš bija ļoti lepns un laimīgs, ka ir saimnieks savā zemītē, kas viņu slēpa, sargāja un izglāba.

2007. gada 16. jūnijā pārtrūka Jāņa Pīnupa dzīves pavediens.

Tagad Jāņa mājas un mežs pieder mūsu ģimenei. Leģendārs ir Jāņa aitādas kažociņš, kas viņu sildīja aukstajā laikā. Mūsu ģimene to uzdāvinaja Arendoles novadpētniecības muzejam, bet māla krūze, kurā viņš lasīja ogas, diemžēl ir saplīsusi. Atvilknē glabājas atslēgu saišķītis, ar ko tika slēgta māja, kūts, pirtiņa.

Un kļūst smeldzīgi ap sirdi... Tik daudz ko varētu vēl runāt ar šo cilvēku, ja vien būtu dzīvs....

Jāņa kapa vieta ir apkopta, mēs uzstādījām pieminekli. Ir pierimušas kaislības un pastiprinātā interese par šo cilvēku.

Taču šovasar piedzīvojām patīkamu pārsteigumu- ar mūsu ģimeni tikās Rīgas Jaunā teātra aktieris Vilis Daudziņš, režisors Mārtiņš Grauds, scenāriju autors Ivo Briedis.

Šie jaunie, enerģiskie, patiesi ieinteresētie cilvēki vāca informāciju filmai par mūsu Jāni. Lai Dievs dod viņiem spēku īstenot ieplānoto! Jānis Pinups bija īsts savas mājas saimnieks un pašaizliedzīgs Latvijas patriots, varbūt pat mazliet nacionālistiski noskaņots. Latvija viņam bija svēta. Ar tiem, kas pie varas, viņš, protams, nebija vienisprāt.

Vēsturiskā patiesība izrādījās ļoti skarba. Krievi, vācieši- bet kurā pusē vajadzēja karot latvietim, kāda veidā aizstāvēt Latvijas intereses? Cilvēks, tai skaitā latvietis, bija tikai instruments šo lielvalstu rokās. Un ir ļoti labi, ka Jānis nebija aptrāpījis savas rokas ne ar viena cilvēka asinīm.

***

Dievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu, kad no Madlienas biju līdz turienei ticis. Jānis Pīnups

***

Visa tā karošana man likās bezjēdzīga, tāpat tas, ka mūs dzina tieši virsū vācu tankiem. Par laimi, man šajā karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru. Tāpat, kad mežā slēpos, vairākas reizes mani gandrīz atklāja, tomēr izdevās paglābties. Tas tāpēc, ka es ik dienu skaitīju lūgšanas. Tagad es katru svētdienu eju baznīcā. Jānis Pīnups

***

Materiālu sagatavoja Jānis Sokolovskis, Jāņa Pīnupa brāļa Eduarda mazdēls

Špoģu vidusskola 9.a klase Konsultants – sk. Valentīna Ivanova

2010. gada novembris

Fotogrāfija: 1.Jānis Pīnups 2006. gadā ( gads savās mājās) 

 

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas