Jānis Piķelis bija Latvijas armijas karavīrs, robežsargs, vēlāk Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā saņēmējs, a/s Kurzemes priede līdzīpašnieks.

LKOK nr.3/609

Apbalvots par kauju 1919. g. 14. novembrī pie Dienvidu forta Liepājā. Ordenis piešķirts 1921. gadā.

Dzimis Bārtas pag. Dūkupjos. Mežstrādnieks. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 10. oktobrī Liepājā, piedalījies Liepājas aizstāvēšanā, pēc tam Latgales atbrīvošanā. paaugstināts par dižkareivi. 

1919. g. 14. novembrī pie Liepājas, kad uzbrukumā Dienvidu fortam rota iekļuva stiprā apšaudē un izcēlās apjukums, Piķelis viens no pirmajiem pašaizliedzīgi metās durkļu cīņā, ar rokasgranātām apklusināja un pēc tam atņēma smago ložmetēju un tūlīt no tā apšaudīja bermontiešus. 

Atvaļināts 1921. g. 27. martā. Kokapstrādes uzņēmuma (kokzāģētavas un kokmateriālu tirgotavas) "Piķelis un Spēks" īpašnieks. Piešķirta jaunsaimniecība Bārtas pagastā.

***

Piķelis dzīvojis Liepājā, tur arī iesaukts obligātajā militārajā dienestā 1937. gadā, dienējis 1. Kurzemes kājnieku divīzijas Kurzemes artilērijas pulkā, pēc tam pārgājis uz Štāba bataljonu.

Dienesta gaitas beidzis ar dižkareivja pakāpi, pēc tam iestājas robežsardzē, ir liecinieks PSRS agresijai pret Masļenku robežposteni 1940. gada 14. jūnijā, dažas dienas pirms Latvijas okupācijas. Pēc Padomju varas ieviešanas tiek atstādināts no darba robežsardzē un atgriežas Liepājā.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1942. gada sākumā brīvprātīgi piesakās 21. Liepājas policijas bataljonā un tiek nosūtīts uz Austrumu fronti pie Ļeņingradas, kur tiek smagi ievainots.

Pēc atgriešanās savā vienībā 1943. gada 13. janvārī par dalību Sarkanās armijas soda bataljona uzbrukuma atsišanā tiek apbalvots ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem, vēlāk ar šo zīmi apbalvots arī otrreiz.

1943. gada aprīlī 21. Liepājas bataljons tiek iekļauts 1. Latviešu brigādes sastāvā kā I bataljons un nonāk Volhovas frontē, šī vienība vēlāk pārtop 19. ieroču SS grenadieru 19. divīzijā. Par nakts triecienu 1943. gada augustā tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.

1944. gada novembrī Piķelis tiek nozīmēts par komandieri no 40 brīvprātīgajiem bijušajiem Vidzemes pulka aizsargiem jaunizveidotā 44. pulka 6. rotas riteņbraucēju un slēpotāju vadam.

1944. gada 27. decembra naktī, Trešās Kurzemes lielkaujas laikā ar savu vadu no Bitšķēpu mājām izsit un tuvcīņā sakauj ienaidnieka bataljonu, Piķeļa vienība guvusi atzinību arī gūstekņu atbrīvošanā.

1945. gada 8. maijā apbalvots ar Vācu krustu zeltā. Vēlāk emigrējis uz Kanādu un gājis bojā. Laikrakstā "Laiks", 11.03.1950, raksta: "Kāda franču strādnieka neuzmanības dēļ no vezuma kraujams baļķis saspieda latviešu L.K.O.K. Jāņa Piķela krūtis viņa darba vietā Kanādā. levainojuma sekas bija tik smagas, ka Piķelis mēnesi vēlāk Toronto slimnīcā mira. Aizgājējs, kas apbedīts savā pēdējā dzīves vietā Havelokā, Ontario provincē, dzimis 1898. g. Bārtas pagastā. Pēc piedalīšanās Latvijas atbrīvošanas cīņās bija kokrūpniecības un eksporta firmas "Piķelis un Spēks" līdzīpašnieks
Liepājā, darbodamies vairākās Liepājas biedrības. Kanādā, kur par aizgājēju sēro atraitne un divas meitas, Piķelis bija ieceļojis priekš viena gada."