Vairāk nekā 100 gadus kultūrvēstures pētnieki meklēja Fr. Šillera lugas Laupītāji latviskotāju un iestudētāju, līdz 1965. gadā Aleksejs Apinis ziņoja, ka šī 1818. gada vēsturiskā notikuma īstenotājs Dikļos saucas Jānis Peitāns-Mors (1801-1858), savu mūžu beidzis kā turīgs pilsonis, būdams arī Daugavgrīvas- Bolderājas apvienotās draudzes priekšnieks. Sākas leģendārās personas atdusas vietas meklēšana. Attiecīgo gadu baznīcas grāmatas nebija atrodamas; Bolderājas kapi nolīdzināti, bet tie pie Ziemeļblāzmas pa daļai izdemolēti, pa daļai nodoti apbūvei. 1989. gadā kapu krūmājā beidzot atrada Jāņa Peitāna sadauzīto kapa krustu, taču ar vēl labi salasāmu uzrakstu un dzīves datiem. Tā paša gada veļu laika novakarē notika atdusas vietas iesvētīšana.
Jaunā vēsturnieka Andreja Grāpa iniciatīvai atsaucās Kultūras fonds, Latvijas teātra darbinieku savienība. Tagad tēlnieka Guntara Vāgnera un arhitekta Modra Liepas sadarbībā restaurēta arī senā krusta zīme, blakus tai laukakmenī lakonisks skaidrojums. Senkāpā, kuras virsotne ir šī svētvieta, izveidotas kāpnes, kuras aicina gan rīdziniekus, gan visas Latvijas ļaudis, gan arī tos, kas mērojuši tālus ceļus uz Rīgu.

Dzimis Dikļu muižas pavāra ģimenē. Tēvs miris 1805.gadā, māte Kača apprecējusies otreiz ar muižas sulaini (vēlāk klētnieku) Pēteri, kurš 1817.gadā, atlaists brīvībā, kļuvis par skolotāju Dzērbenē, saņemot uzvārdu Virks. 1817.gadā Peitāns aizgājis no mātes ģimenes. Rīgā pusaudža gados redzējis F. Šillera "Laupītāju" izrādi, 1817.-18.gadā lugu tulkojis un kopā ar saviem līdzaudžiem uzvedis 1818.gadā vasarā Dikļu ezermuižā, kas latv. teātra vēsturē tiek uzskatīta par pirmo latv. teātra izrādi. 1820.gadā bēdzis no muižas. Pēc klejojumiem pa Krieviju un galdnieka amata apgūšanas 1826.gadā atgriezies Dikļos. Vēlāk pārcēlies uz Daugavgrīvu, kļuvis par muižas pārvaldnieku Bolderājā.  

Avots: Austrālijas latvietis, 12.07.1991