Kad pēc atkušņa un bojātiem lauku ceļiem zemi no jauna sedza tīra, balta, svaiga sniega sega, š. g. 28. februārī Bauskas virsmežniecības darbinieku saime pulcējās Skaistkalnē, lai no turienes katoļu dievnama izvadītu savu mirušo darba biedru, Skultes apgaitas mežsargu Jāni Pakalnu. Sēru zvaniem skanot, J. Pakalna mirstīgās atliekas ozola šķirstā atstāj sirmo dievnamu un, darba biedru un radu pavadīts, lēni virzas uz kapsētu. Pēc garīgās ceremonijas, ko vada garīdznieks — mūks, uz svaigās kapa kopiņas vaiņagu noliek mežzinis J.Markovs no Bauskas nodaļas, nododams aizgājējam pēdējās ardievas no nodaļas valdes. Vaiņagu mežniecības darba biedru vārdā noliek mežzinis A. Upītis — kā pēdējo mīlestības apliecinājumu aizgājējam.
J. Pakalns dzimis Skaistkalnes pag. Urliķu mājās 1875. g. 20. decembrī. Bērna un jaunekļa gadus pavadījis laukos, strādādams zemes darbus. Pēc pasaules kara Šenbergas muižas mežu administrācija 1919. gadā viņu izraudzīja par mežsargu Upenieku apgaitā, kādā amatā viņš palika arī pēc mežu pārņemšanas valsts īpašumā. 1927. gadā Pakalnu pārcēla uz Skultes apgaitu, un šai vietā viņš palika līdz miršanai. Jau ilgāk par gadu nelaiķis slimoja ar kādu nenoteiktu audzēju galvā, kas pamazām salauza viņa spēkus. Juzdams, ka vairs nespēj izpildīt dienesta pienākumus, J. Pakalns š. g. 15. februārī iesniedza atlūgumu no dienesta, bet jau 21. februārī slēdza acis uz mūžību.

Avots: Meža dzīve, 01.04.1939