Dr. Jānis Ozoliņš dzimis 1866. g. 15. septembrī Vietalvā, pusgraudnieka dēls. Izglītojies mājās, tad Vecpiebalgas draudzes skolā pie Millera un pēc tam beidzis Tērbatas I skolotāju semināru. Bijis 8 gadus skolotājs Rucavā, pagasta skolotāja palīgs Iršu kolonijā, draudzes skolotāja palīgs Vestienā, mājas skolotājs Stukmaņos un tad Valmierā pie mācītāja Neilanda kādus 4 gadus. Šai laikā, t. i. 1892. g. sākumā, es iepazinos Tērbatā ar nelaiķi Jāni Ozoliņu, un no minētā laika līdz 1905. g. mūsu likteņi un gaitas tik cieši saistās kopējā darbā (kā skolniekiem, gatavojoties uz abitū-riju, kā mājskolotājiem, vēlāk kā studentiem, darbojoties un dzīvojot kopā — kopējos priekos un bēdās, kopējās idejās un mērķos — jo abi mēs toreiz gribējām studēt teoloģiju — beidzot kopējos pārliecību lūzumos), ka man gribētos pastāstīt, kā tas no mājskolotāja tika par acu ārstu, un arī citas atmiņas no viņa interesantās dzīves gaitas. Pie pirmās iepazīšanās Ozoliņš man uzspēlēja uz vijoles skaņu gabaliņu, kas attēloja nosaluša baznīcas nabaga ieiešanu aukstā baznīcā un baznīcas durvju čīkstēšanu. Tas man liecināja, ka nelaiķis bija joku, humora un komisku situāciju cienītājs. Skolotāja darbs nelaiķi neapmierināja, lai gan viņam bija labas dāvanas, viņš uz to bija labi sagatavots. Tāpēc Ozoliņš brīvo laiku ziedoja vecām valodām, lai varētu nolikt abitūriju. Toreiz tas eksterņiem bija loti grūti. Toreizējais izglītības ministrs grāfs Deljanоvs bija devis slepenu pavēli ģimnāzijām, lai eksterņus nelaižot cauri, jo tie esot nākošie revolucionāri. Tamdēļ arī nelaiķim bija pirmoreiz lemts izkrist cauri Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Atminu kā šodien, ka rakstiskā matemātikas pārbaudījumā Ozoliņš piecēlās un svinīgi, drusku uztraukts, paziņoja: „Господинъ учитель, я ничего не понимаю, я ухожу!" un aizgāja... Tas bija 1893.g. maijā. Ziemu priekš tam mācījāmies vecās valodas pie vecā populārā filologa Šēnroka Tērbatā, kurš bija nesalīdzināms skolotājs, bet liels oriģināls. Atceros, piemēram, tādu gadījumu. Noeju pie tā kādu vakaru krēslā uz stundu un viņš mani sagaida durvīs ar izmisušu ģīmi: „K. kungs, nu mēs esam tintē, mana sieva ir izgājusi un es neprotu spuldzi aizdedzināt! Vai jūs protiet?"  Šis pāri par 70 gadiem vecais kungs dzīvoja tikai vecām valodām; viņa savādības bieži radīja jautrus brīžus. Pēc neizdevušos pārbaudījuma Aleksandra ģimnāzijā Ozoliņš mani uzaicināja pieņemt mājskolotāja vietu pie mācītāja Neilanda Valmierā, kur viņš jau bija par mājskolotāju. Mums abiem tur bija kādi 6 zēni jāmāca un brīva laika atlikās daudz; to ziedojām krievu un arī veco valodu mācībai. Audzēkņi ļoti cienīja savus skolotājus, un attiecības bija ideālas. Ozoliņš bija stingrs, bet ne bargs skolotājs, vienmēr jautrs, vienmēr sirsnīgs. Gājām ar zēniem pastaigāties slavenā briežu dārzā, spēlējām kroketu, bet sestdienas vakaros — protams mēs abi skolotāji vien — devāmies uz biedrību spēlēt kēgeli. Žēl bja noskatīties, ka Ozoliņš daudzreiz savu nepieciešamo atpūtu, kad mēs citi bijām brīvi, ziedoja valodu mācībām, gatavojoties uz abitūriju. Nākošā, t. i. 1894. g., Ozoliņš lika abitūriju Rēvelē Aleksandra ģimnāzijā un atkal krita cauri. Tad viņš iestājās minētā ģimnāzijā un nolika gatavības pārbaudījumu 1895. gadā. Tanī pašā gadā arī immatrikulējās Tērbatā, teoloģijas fakultātē, kādus 2 gadus studēja teoloģiju un tad 1897.g. pārsegloja uz medicīnu. Studijām nodevās ar dedzību, jo viņa studiju biedri viņam bija aizgājuši priekšā. 1901. g. sāka nodarboties par subasistentu universitātes acu klīnikā, 1902. g. beidza kursu, palika acu klīnikā par asistentu un speciālizējās līdz 1914. gadam. 1905. g. nolika doktoranda pārbaudījumus. Pēc prof. Jevecka nāves, no 1909. g. līdz 1911. g., faktiski vadīja Tērbatas universitātēs acu klīniku un studentu apmācību, sagatavodams acu slimībās 2 minēto gadu ārstu izlaidumus. Studenti, kas šos kursus apmeklēja, ļoti atzinīgi atsaucās par nelaiķa lektora un pedagoģiskām. dāvanām: esot ļoti daudz no Ozoliņa mācījušies. 1914. g. atstāja asistenci klīnikā un sāka nodarboties Tērbatā kā praktisks ārsts. Pasaules kara laikā darbojās kā acu slimību konsultants gandrīz visās Tērbatā atrodošās slimnīcās un vadīja sevišķu acu nodaļu Sarkanā Krusta lazaretē Tērbatā. Lieliniekiem aizejot, vadīja atkal universitātes acu klīniku līdz 1921. g., kad atstāja klīniku un nodevās tikai privātpraksei Tērbatā līdz 1928. gadam. Tad pārnāca dzimtenē un nometās Madonā par acu ārstu, kur arī beidza savu ārsta gaitu. Tērbatas studiju laikā mūsu gaitas atkal tuvojās un mēs dzīvojām ar nelaiķi vienā dzīvoklī. Ozoliņš nepiederēja pie tiem, kas nebaltās dienās zaudē drosmi, tādos brīžos citēdams Lutera kara dziesmu: „Dievs neliks savai laivai grimt!", „lai ir to velnu ar tik daudz...", vai atkal citiem gadījumiem piemērotas sentences, un bijām atkal labā omā. Neskatoties uz Ozoliņa neizsīkstošo humoru, tas nopietnās lietās bija stingrs, noteikts, apzinīgs pret sevi un citiem, neatlaidīgs, izturīgs mērķa sasniegšanā; necieta pārestības un netaisnību. Līdz mūža beigām viņam piemita vecā, ideālā skolotāja daba. Viņš bija interesanta, pievilcīga personība, pēc savas dabas meklētājs. Viņā sacentās jautrība ar nopietnību. Kad pēdējo reizi, īsi priekš nāves, apmeklēju nelaiķi, tad tas, pārrunājot šo to par pagājušiem laikiem un vecām atmiņām un dziļdomīgi uz mani paskatījies, pēc brītiņa teica: „Mīļo K., mēs laikam pēdējo reizi redzamies?!" Ozoliņš bija sakritis, vājš, vēl smīnēja sejā vecā jautrība, bet tā jau bija tuvojošās nāves apēnota: juka vārdi, juka domas — dzīves straume tuvojās pēdējai krācei.. . Ozoliņš slēdza acis uz mūžību un šķīrās no mums šā gada 6. martā. Nelaiķis bija sabiedrisks cilvēks, kas mīlēja jautrību, humoru un kā tāds ātri iekaroja cilvēku sirdis, guva sev draugus, dzīvē bija atsaucīgs, izpalīdzīgs, krietns ārsts, īsts slimnieku draugs.

Edvarts Kalniņš

Avots: Latvijas ārstu žurnāls, 01.05.1931