Dzimis Cēsu apriņķa Lubānas pagasta "Laubertos" mežsarga ģimenē, vēlāk ģimene pārceļas uz dzimtajām mājām Valmieras apriņķa Brenguļu pagasta "Ancīšiem"

• No 1926.g.- 1967.g. bija kurlmēmo, vēlāk vājdzirdīgo skolas skolotājs, direktors un direktora vietnieks, izņemot 5 gadus Latgalē Laizānu kurlmēmo skolā, viss pagājis Valmierā. 

----

Ir atkal beidzies kads mūžs, skaists, bet bezgala grūts, īsta cilvēka, goda vīra gājums. Ja spētu pateikt vienā vārdā — Skolotājs — jā, ar lielo burtu rakstāms. Mūžs, veltīts dzīves grūtdieņiem, nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem. Jānis Madarājs (agrāk Mansons) dzimis mežsarga ģimenē Lubānas «Laubertos». Bet dzimtās mājas ir Valmieras rajona Brenguļu pagasta «Ancīši». Te arī ģimene atgriežas pēc tēva vecākā brāļa nāves. Ģimenē 3 bērni — Jānim ir arī māsa un brālis. Tikai vienam no tiem lemts skoloties. Tas ir Jānis. Pēc Valmieras vidusskolas beigšanas viņš mācās Cēsu vidusskolas pedagoģiskajā klasē. Daļēji laimīgs gadījums, daļēji paša izvēle, ka darbu dabū Valmieras kurlmēmo skolā. Jānis ir iestājies skautos, un tieši tolaik kurlmēmo skolā vajag skautu vadītāju. Tā arī sākas viņa mūža lielais darbs, kas, izņemot 5 gadus Latgalē Laizānu kurlmēmo skolā, viss pagājis Valmierā. Speciālo izglītību nācās iegūt kursos. No 1926. g. — 1967. g. viņš bija kurlmēmo, vēlāk vājdzirdīgo skolas skolotājs, direktors, direktora vietnieks. Jāni Madarāju ar dziļu cieņu un pat apbrīnu atceras viņa bijušie audzēkņi, un darbabiedri. Cilvēks ar apbrīnojami izturētu stāju. Ļoti reti gan kāds var teikt, ka viņš būtu «pacēlis balsi». Pirms kara Jānis Madarājs līdz ar citiem Valmieras skolotājiem darbojās Ziemeļlatvijas teātrī. Tapa arī skolas darbinieku teātris, pašdarbības vakari ar izrādēm, dziesmām un dejām! Viņš piedalījās pats gan kā aktieris, gan režisors. Savās atmiņās Jānis Madarājs nereti pieminējis savus lielākos sapņus un ieceres. Viens no tiem — diferencēt skolēnu sastāvu, lai tie bērni, kuriem ir pietiekamas dzirdes un valodas atliekas, varētu attīstīt savas spējas maksimāli. To viņš ari paveica. Ja šobrīd mums ir vājdzirdīgo skola, tad tas ir Jāņa Madarāja nopelns. Tā bija grūta cīņa: gan savā kolektīvā, gan ministrijā viņš atrada spēcīgu pretdarbību. Taču ar Maskavas Defektoloģijas institūta palīdzību savs tika panākts. Valmiera Jānim Madarājam var pateikties arī par mūzikas skolu. Arī tā savā laikā tapa ar viņa atbalstu. Mūzika blakus teātrim bija viena no viņa mīļākajām nodarbēm ārpus skolas. Jānis Madarājs bija aktīvs un uzticīgs vīru kora «Imanta» dalībnieks un vēstures krājējs no kora tapšanas līdz 1979. gadam. Daudz ir paveikts gan savas pilsētas, gan visas Latvijas labā. Ilgi, grūti, ciešanu gadi viņu saistīja slimības gultā, bet domas bija skaidras līdz pēdējam elpas vilcienam. Par skolu arvien. Šodien par viņu sēro ne tikai kuplais ģimenes pulciņš, bet arī daudzi bijušie audzēkņi un darbabiedri. Par Tavu gaišumu — paldies, draugs!  (Kopsolī, 01.10.1994)