Jānis Lūsis ir bijušais latviešu šķēpa metējs, 1968. gada Vasaras Olimpisko spēļu čempions.

Desmitkārtējs Latvijas čempions, četrkārtējs Eiropas čempions (1962, 1966, 1969, 1971), divpadsmitkārtējs PSRS čempions un divkārtējs pasaules rekordists — 91,98 m (1968) un 93,80 m (1972) šķēpa mešanā.

1987. gadā IAAF viņu atzina par visu laiku izcilāko šķēpa metēju pasaulē. 

2014. gadā uzņemts IAAF Slavas zālē par "sevišķu ieguldījumu [vieglatlētikas] sportā".

Dzimis 1939. gada 19. maijā Jelgavā mērnieka-kultūrtehniķa Voldemāra Lūša ģimenē, tēvs gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.

Bērnību pavadīja mātes tēva mājās Matkules pagastā, mācījās Matkules pamatskolā un Kandavas vidusskolā.

Studēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā un līdztekus kopš 1957. gada piedalījās vieglatlētikas sacensībās. Bija pirmais latviešu vieglatlēts, kas šķēpa mešanā pārsniedza 80 m robežu (1961). Ieguva bronzas medaļu 18. olimpiskajās spēlēs (1964. gads, Tokija; 80,57 m), zelta medaļu 19. olimpiskajās spēlēs (1968. gads, Mehiko; 90,10 m) un sudraba medaļu 20. olimpiskajās spēlēs (1972. gads, Minhene; 90,46 m).

Pēc palikšanas 8. vietā 21. olimpiskajās spēlēs (1976. gads, Monreāla; 80,26 m) pārtrauca piedalīties sacensībās un sāka strādāt par Latvijas PSR un PSRS šķēpa metēju izlases treneri (1976-1986), bija arī PSRS olimpiskās izlases šķēpa metēju treneris (1980).

Vēlāk strādāja par treneri Madagaskarā (1987-1990), pēc atgriešanās dzimtenē bija Latvijas olimpiskās izlases vieglatlētu treneris (1992, 2000), kopš 1997. gada Latvijas Nacionālās sporta skolas treneris.

Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis (1992-2004).

Desmit reizes atzīts par gada populārāko sportistu Latvijā (1962—1973). Viens no Latvijas Šķēpmetēju kluba dibinātājiem, regulāri notiek Jāņa Lūša kausa izcīņas sacensības.

Pēc aktīvās sportista karjeras beigām darbojās kā treneris un sporta funkcionārs. Mēģināja iesaistīties politikā, piedalījās vairākās vēlēšanās no sociāldemokrātiski orientētu partiju sarakstiem.

Kopš 2006. gada dzīvo Ogres novada Juglā "Zušu" mājās.

Sportista karjera

Visu savu sportista karjeru (no 1957. līdz 1976. gadam) J. Lūsis pārstāvēja PSRS. 

1964. gada Olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu,

1968. gadā Mehiko viņš kļuva par olimpisko čempionu. 

1972. gada Olimpiskajās spēlēs Minhenē viņš izcīnīja sudraba medaļu.

J. Lūsis pašlaik (2012) ir vienīgais latvietis, kam izdevies izcīnīt visu trīs kalumu olimpiskās medaļas. Viņš startēja arī 1976. gada Olimpiskajās spēlēs Monreālā, bet palika astotais un nolēma beigt karjeru.

Izcīnījis arī 4 Eiropas, 12 PSRS un 1 Latvijas čempiona titulu. Divas reizes laboja pasaules rekordu šķēpa mešanā — 1968. gadā tas bija 91,68 metri, bet 1972. gadā 93,80 metrus tāls. Latvijas rekordu šķēpmešanā labojis 10 reizes, trīs reizes labojis Latvijas rekordu arī desmitcīņā.

Ģimene

J. Lūsis ir precējies ar šķēpa metēju Elvīru Ozoliņu, 1960. gada Olimpisko spēļu čempioni.  Arī viņu dēls Voldemārs Lūsis ir bijis šķēpa metējs, piedalījās divās Olimpiskajās spēlēs. Viņu kontā ir astoņi starti Olimpiskajās spēlēs, četras Olimpisko spēļu medaļas, seši pasaules rekordi, pieci Eiropas čempionu tituli.

Pasaules rekordi

91,98 m 1968. gada 23. jūnijs  Sārijervi, Somija
93,80 m 1972. gada 6. jūlijs  Stokholma, Zviedrija

Apbalvojumi un pagodinājum

• PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars
• PSRS Nopelniem bagātais treneris
• Darba Sarkanā Karoga ordenis
• Tautu Draudzības ordenis
• LOK Goda zīme
• 1999: Triju Zvaigžņu ordenis (III šķira)
• 2009: Ministru kabineta balva
• 2009: Balva par mūža ieguldījumu sportā
• 2014: uzņemts IAAF Slavas zālē

Izmantotā literatūra

• Andris Staģis. Šķēpa karalis Jānis. Latvijas Olimpiskā komiteja, 2009.
• Ilgvars Forands. Lielais liktenis. LIF, 2018.