Uz Sabiles - Talsu lielceļa notika lielāka nelaime ar kādu pajūgu, kurā brauca Valgales pamatskolas skolotājs Jānis Lagzdiņš. Stendes patērētāju biedrības tuvumā braucējam slidenā ceļa dēļ sākuši slīdēt rati, tie apgāzušies, braucējs izkritis un dabūjis vārīgus triecienus. No dabūtiem triecieniem skolotājs Lagzdiņš vēlāk miris.

Aukstā decembra dienā Valgales kapos izbeidzās skolotāja Jāņa Lagzdiņa dzīves ceļš. Jānis Lagzdiņš visā apkārtnē bija pazīstams kā ļoti humāns, palīdzīgs un viesmīlīgs cilvēks, liels patriots un latvietis. Jau pāris gadu desmitus tas bija Valgales pamatskolas pārzinis. Daudzi skolotāji ir nākuši un atkal gājuši, neviens tā nebija saaudzis ar savu tiešo skolas un sabiedrības darbu, kā Jānis Lagzdiņš. Ar sirdi un prātu tas bija saaudzis ar savu darbu, kas vienīgais bija viņa dzīves saturs un piepildījums. Daudz tika darīts sabiedrības labā, nežēlojot personīgos līdzekļus un pūles. Nekur un nevienam palīdzība netika liegta, arī atsevišķas personas var atcerēties savu labdari kā ļoti laipnu palīdzīgu cilvēku un labu draugu. Tagad darbam veltītais mūža epilogs  noslēdzies! Gājiens baltā ziemas dienā, klusā, vientuļā lauku kapsētā, kur starp daudzām citām atdusas vietām tagad paceļas vēl viena svaiga kapu kopiņa. Šeit rimst sāpes, izbeidzas ilgas, sapņi. Mazo smilšu kopiņu klāj svaigas smiltis, vaiņagi, ziedi. Smilšu kopiņa, egļu zari, vīstoši ziedi — tāds cilvēka īsās dzīves neizbēgamais beigu cēliens. Cilvēks, ar savām ciešanām mazs, nenozīmīgs puteklītis plašajā debesu izplatījumā. Daudzie pavadītāji liecina, ka tie nav aizmirsuši savu skolotāju, sabiedrisko darbinieku, labo cilvēku un draugu.

Avots: Talsu vārds, 08.01.1942 un 30.12.1941