Jānis Lagzdiņš strādāja Liepājas teātrī no 1971. gada, pirms tam gandrīz 10 gadi pavadīti uz Dailes teātra skatuves. Taču Liepājas teātrī aizvadīti vairāk nekā 30!

Katrs aktieri atcerēsies savādāku – kā mīlētāju Edgaru (R. Blaumaņa „Ugunī”), kaislību plosīto donu Gomesu de Silvu (V. Igo „Kastīliešu godā”) vai Klaudiju (V. Šekspīra „Hamletā”). Kādam atmiņā paliks viņa ar tautisko humora izjūtu spēlētās raksturlomas – Mazbērzu tēvs (R. Blaumaņa „Trīnes grēkos”), Lazdiņu tēvs (J. Jaunsudrabiņa „Jo pliks, jo traks”) vai Vecais Silenieks (J. Janševska „Precību viesulī”).

Nozīmīgas bijušas arī vienas no pēdējām aktiera lomām teātrī – Ernests Migla (R. Blaumaņa „Salna pavasarī”), kā arī Tēvs un Karalis (J Raiņa / J. Petera „Stikla kalnā”).

Visprecīzāk J. Lagzdiņu raksturojis teātra zinātnieks Gunārs Treimanis:

„Jebkurā lomā jūtama Jāņa Lagzdiņa nopietnā attieksme pret režijas nodomiem, autora savdabību, ieinteresētību izrādes uzbūvē, apvienojot ar individuālo, kas piemīt šim solīdajam aktierim. Viņš necenšas kaut ko mākslīgi sarežģīt. Viņa tēlu atbildes ir vienkāršas, patiesas, skaidras, atrodot tos pareizos vārdus, lai viņu labāk saprastu.”