Pienākusi sēru vēsts no Milvokiem, ka 16. augustā miris konkordijas Valdemārija filistrs Jānis Ķēniņš. Viņš dzimis 1919. gada 3. februārī Saikavā lauksaimnieka ģimenē un apmeklēja Saikavas pagasta Kalna tautskolu. Jānis Ķēniņš sevi raksturoja kā introvertu. Viņu jau agri saistīja un valdzināja t.s. "mūžīgie jautājumi", tāpēc pēc Madonas humānitārās ģimnāzijas beigšanas, kad pēc krievu okupācijas laika atkal atjaunoja filozofijas nodaļu Latvijas universitātē, viņš immatrikulējās tanī, kur mācījās četrus semestrus (1942-1944), līdz bija spiests kopā ar lielu mūsu tautas daļu 1944. gada rudenī doties trimdā. Vispirms viņš dažas nedēļas dzīvoja Berlīnē, vēlāk Bavārijā. 1949. gadā izceļoja uz ASV, sākumā uz Kaliforniju, bet kopš 1951. gada dzīvoja Milvokos, Viskonsīnā. Jāni Ķēniņu visvairāk saistīja viņam dvēselīgi tuvais jaunlaiku lielākais un oriģinālākais domātājs Kants, kas, sasniedzis visapžilbinošākos cilvēces domu kalngalus, ar apbrīnojamu pārliecības spēku un latviešiem piemītošu labestību uzsvēris, ka cilvēka īsto vērtību nenosaka prāta dižums, bet sirds labestība. J. Ķēniņš arī atzīmē, ka pie tādas pašas pārliecības nonācis latviešu izcilais domātājs Teodors Celms. Mūzikā J. Ķēniņu visvairāk valdzināja ziemeļnieciski varenais Bēthovens un latviešu folkloras un mitoloģijas daļēji ietekmētais Vāgners. J. Ķēniņš konkordijas Valdemārija konventos un citos sarīkojumos referēja par Kanta kursiski latvisko izcelsmi un Vāgnera mākslinieciskajā attīstībā ļoti svarīgajiem Rīgas gadiem. Viņš rakstījis arī par latviešu fundamentālās kultūras izšķīrēju lomu uz ziemeļnieciski introverto Kantu un ietekmi uz ekstroverto Vāgneru viņa Rīgas gados. Jāni Ķēniņu 23. augustā no Viskonsīnas "Memorial Park" kapsētas kapličas izvadīja prāv. Lauma Zušēvica un neliels pavadītāju pulks.

Avots: Laiks, 11.09.1999