Ķirurgs.

1925.gada 6. decembrī ar sirds trieku mira Latvijas Sarkanā Krusta dibinātājs un priekšnieks, prof. Dr. med. J. Jankovskis. Sevišķi sāpīgi šo zaudējumu sajūt Latvijas Sarkanais Krusts, ar kuru nelaiķa personība bij visciešāk saaugusi. Dar bība Latvijas Sarkanā Krustā prof. Jankovskim bij sirds lieta, un te savu ideju dzīvē izvešanai viņš ari ziedoja visus savus spēkus un spējas, savas plašās zināšanas un lielo organizatora talantu. Tikai tā no atsevišķa hospitāļa, ko viņš vadīja lielā kara laikā, šis pasākums septiņos gados varēja izvērsties un izveidoties par plašu organizāciju valsts apjomā, kas nesusi un nesīs tautā daudz svētības. Pasākumam bijuši teicami panākumi. To liecina tās daudzās nozares un veidi, kuros izteicas prof. Jankovska dibinātā un līdz pat viņa nāvei vadītā Sarkanā Krusta darbība: 8 slimnīcas, 11 ambulances, 5 sanatorijas, 28 veselības kopšanas punkti, plaša ortopēdiskā darbnīca, centrālā noliktava, dažādi zinātniski kabineti, divi sanitārie transporti, kopā vairāk kā 60 iestādes, kas darbojas pilnā spēkā. Visu viņu galvenais nolūks - sekmēt veselības kopšanu un mazināt slimību postu un ciešanas tautā. Trīs tautas veselības pamatjautājumi jo sevišķi nodarbināja nelaiķa domas - higiēnas zināšanu un veselības aizsardzības izplatīšana iedzīvotājos; rūpes par bērniem, viņu organisma vārīgākā posma gados; cīņa pret tuberku lozi (diloni). Kā līdzdalībnieces ārstiem viņš aicināja talkā arī žēl sirdīgās māsas, sagatavodams Sarkanā Krusta centrālās slimnīcas māsu skolā pašaizliedzīgas darbnieces — māsas — veselības kopējas, kuras varētu iedziļināties kvienas ģimenes apstākļos savā apkārtnē, mācīt higienu, bet it īpaši rūpēties par bērnu veselības sargāšanu un glabāšanu, par pareizu bērna attīstību. Šais pat rūpēs par bērniem, par viņu labklājību viņš noorganizēja pie Sarkanā Krusta Jaunatnes Sarkano Krustu. Savā darbā nelaiķis bij kluss un noteikts. Mazāk runāt, vairāk darīt, bija viņa devīze. Slim nīcās viņš pastāvīgi ieradās vecākā kursa studentu pavadībā, lai ievadītu tos tiešā ārsta darba prāksē. Kā dzīvē, tā darbā viņu vienmēr vadīja tālredzīgs skats, kas neļāva vieglu roku rotaļāties.

Dzimis prof. Jānis Jankovskis 1876. gada 7. febr. Poislicas muižā, Kauņas guberņā, netālu no Latvijas robežām. Šo muižu bija ieguvusi un valdīja viņa dzimta. Jelgavas un Rīgas pilsētas ģimnāzijās vidējo izglītību baudījis, viņš studēja medicīnu Kijevā un Tērbatā. Izglītības papildināšanas nolūkā aizbrauca pēc tam uz ārzemēm, kur 1902. gadā ieguva Berlīnes universitātē doktora grādu un ieradās dzimtenē, lai sāktu strādāt. Pēc vairākgadējas nopietnas ķirurģiskas darbības Rīgas slimnīcā, slavenā prof. Bergmaņa vadībā, kā arī pēc plašās prakses krievu-japāņu karā, viņš 1911. gadā ieguva arī Tērbatas universitātē medicīnas doktora grādu. Kopš 1912. gada līdz lielā pasaules kara sākumam strādāja kā Rīgas pilsētas slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vecākais ārsts. Pasaules kara laikā nelaiķis darbojās vispirms Krievijas Sarkanā Krusta Rīgas komitejā, bet tad — kā apvienotās latviešu strēlnieku bataljonu lazaretes vadītājs, attīstīdams jo sevišķi plašu ķirurga darbību un, pateicoties savai prašanai un veiksmei, glābdams caur operācijām daudzus ievainotus karavirus no neizbēgamas nāves. Līdz ar Latvijas proklamēšanu, 1918. gada 20. novembrī viņš nodibināja Latvijas Sarkano Krustu, par kura priekšnieku nepārtraukti sabija līdz pat savai nāvei, izpelnīdamies 1921. gadā par saviem lielajiem organizatora darbiem augstāko Sarkanā Krusta godazīmi — goda krustu. Reizā ar to viņš uzņēmās ari Latvijas Universitātes ķirurģiski hospitalās klīnikas vadību un kopš 1924. gada ieņēma šās klīnikas katedra docenta vietu. Par zinātniskiem nopelniem universitāte ievēlēja viņu 1924. gadā par profesoru. Nopelniem bagātā darbinieka mirstīgās atliekas paglabāja 10. decembrī Meža kapos, Rīgā. Lielais pavadītāju pulks un vaiņagu kaudzes liecināja par aizgājēja popularitāti visplašākās aprindās. Viņa piemiņa tautā nezudīs!

Avots: Latvijas jaunatne, 01.01.1926