Ziemassvētku laikā no šīs zemes dzīves šķīries gleznotājs Jānis Induss. Arī aizejot viņš, tāpat kā savas dzīves pēdējos gados, bija vēlējies tikai savu tuvāko ģimenes cilvēku klātbūtni. Latviešu sabiedrība Upsalā, kurai blakus, izvairoties no atrašanās centrā, viņš bija nodzīvojis visu savu trimdas laiku, par viņa nāvi uzzināja tikai nupat, lasot sēru vēsti vietējā zviedru avīzē ar piezīmi, ka apbedīšana jau notikusi. Dzimis 1907. ga da 26. augusta Lugažu pagastā, Vidzemē. 1926. gadā iestājies Mākslas akadēmijā un to beidz 1933. gadā ar diplomdarbu "Jahtas" profesora Purvīša ainavu glezniecības meistardarbnīcā. Drīz vien dodas vairākkārtējos studiju ceļojumos un 1937. gadā kopā ar savu dzīvesbiedri grafiķi Mariju Mucenieci izstādās pirmo reizi ārzemēs, Antverpenē. Viņa darbu skates notiek gan Rīgā, gan provincē, un kopš 1945. gada, kad Indusi ierodas Zviedrijā un apmetas Upsalā, viņu darbi redzami izstādīti vairākās zviedru pilsētās. Izcils notikums Indusu kopējās mākslinieku gaitās ir viņu darbu izstāde Parīzē, Dunkānu galerijā, 1954. gadā. Vienu Jāņa Indusa darbu nopērk Francijas valsts, otru - Parīzes pilsēta. Sešdesmito gadu sākumā Indusu darbi parādās kādās 26 vietās aizjūrā - ASV un Kanādā. Jāņa Indusa mākslā tās otas turētājs ir kā kluss vērotājs, kas jūtīgi tver nianses un, izvairoties no atkārtošanās, ļauj plaukt savam krāsu ziedam smalkās toņu saplūsmēs. Daba ir viņa glezniecības dzidrais avots, un tajā smeltā veldze kļūst reizē viņa mākslas dvēsele un ārējā izpausme. Gleznotā līnija un tai atvēlētā krāsa var kļūst liriska, samtaina, bet citureiz - ļoti emocionāla, ekspresīva. Krāsu triepiens dažos darbos atturīgāks, ieskaņots uz sevi, bet citos tam dota liela brīvība, tas kļūst spēcīgs un biezs. Šo dažādību krāsā un tās uzlikumā var ļoti labi vērot viņa puķu gleznās. Jāņa Indusa cilvēciskās attiecībās raksturīgas īpašības bija viņa smalkjūtība un atturība. Liela, skaļa sabiedrība viņu nevaldzināja, bet mazākā, ļoti labprāt divatā, viņš prata atplaukt un ar jūsmu dalījās savās mākslinieka pārdomās un atziņās. Būdams ļoti rūpīgs un prasīgs arī sīkajās dzīves un mākslas detaļās, vēlēdamies iegūt iespējamo harmoniju, viņš daudz vērības veltīja arī savu darbu ārējam apveidam, ielogam. Deva padomus un, ja kāds upsalietis, kas bija iegādājies kādu viņa darbu, to vēlējās, brauca tam līdzi uz Stokholmu, lai tur zināmā, paša gleznotāja atzītā ielogu darbnīcā izvēlētos gleznai piemērotu ārējo apvalku. Lai gan sabiedriskais darbs stāvēja tālu no Jāņa Indusa vēlmēm, vienā gadījumā viņš tomēr tam atvēlēja savu laiku un interesi: vairākus gadus viņš pildīja valdes locekļa pienākumus sava kādreizējā studiju biedra Viļa Valdmaņa mākslas veicināšanas fondā. Čakla darba tikumu, vienotu ar apstākļiem piemērotu estētisku izjūtu, Jānis Induss parādīja arī sava brīvā laika nodarbē, dārzkopībā. Viņa t.s. "ģimenes dārziņš" Upsalā, Firisa upes krastā, bija allaž rūpīgi kopts un raženi krāšņs. Jānis Induss nodzīvoja garu mūžu, šogad būtu piepildījusies viņa 90. gadskārta. Taču pēdējie dzīves gadi nebija viegli, skarba kaite ļoti ierobežoja viņa kustības spēju, un viņš pats arvien vairāk attālinājās no apkārtnes un iegrima savā vientulībā. Aiziedams aizsaulē, mākslinieks aiz sevis atstāj bagātīgu gleznu klāstu. Daļa no viņa darbiem atrodas muzejos, bet liela tiesa rotā latviešu mājas visā plašā pasaulē.

Bērni - Ivars, Ilze Upatnieks un ...