Viņu 1987. gada 5. decembrī guldījām Visagala kapos. Mums palika divas dzejoļu grāmatiņas «Labību apliecini» un «Bites lidojums». Tas nav apjomīgi. Bet atšķiriet un ieklausieties, kā tur skan zemes balss! Jānis Gavars bija aramajai, sējamajai un pļaujamajai zemei vistuvāk. Var teikt — dzejnieka dvēsele saplūda ar zemes smaržām un nokrāsām, ar darba sūrumu un prieku, ar savu meirāniešu, ar savu mīļo mūžiem. Neteiksim, ka dzejnieka aiziešana bija pavisam pēkšņa. Pagājušā gada 15. septembrī Ilze Indrāne man rakstīja: «Saprotams, ka aizķēros kā kliba kāja aiz dzīves saknes līkuma, kas vakar te nebija vis uz gludenas takas, bet šodien, re, izvilcies! [..] Visu nekad neuzzināsi. Un priecājies, ka stāvi vēl pirms daudzpunkta ... Aiz «viss» ir jāliek, (punkts) [..] Varbūt šai pašā dienā pamet visu, visu un aizbrauc pa taisnāko saulstaru pie Gavarjāņa. Man tā liekas, ka tā vajadzētu. Pabradājiet gar Aivieksti, palaidiet kādu dziesmu pār ūdeņiem, uz rudeni, rudeni plūstošiem. Man pavisam nejauši gadījās dzirdēt par viņa veselību, noskaņojumu, par to, kā viņš spēlējis vijoli bērēs, pie kapa un par to, ka... daudziem (vai visiem?) ir licies, ka viņš spēlē jau pats sev.» Neaizbraucu. Tikko biju nokāpis no pasaules jumta — Pamira kalniem. Kājas piekusušas un lūdzās nedaudz miera. Darbi radiofonā nupat aizsākti... Saņēmis Indrānes vēstuli, pazvanīju tūdaļ Jānim: — Kā tev iet? Kā ar veselību? — Slims neesmu, bet nevesels, — viņš atsmēja. Viņš parasti smēja, citus mierinādams. Arī vēstulēs draugiem, ar kuriem sarakstījās, neko par savu veselības stāvokli nebija sūdzējies. Apsolīja atsūtīt radioraidījumam dzejoļus. Pārskatīšot. Protams, zināju, cik šāds solījums nenoteikts. Jānis Gavars visu mūžu šaubījās par dzejoļiem. Vēl, gatavojot viņam radio piemiņas minūtes, izklausījos divus skaņu ierakstus ar viņa balsi. Par savu otro krājumu viņš izteicās, ka tam vēl it kā kaut kā trūkstot — kā skaņdarbam nošu atslēgas. Kad viņš jau palika Visagalā aizkusti noši lielā vainagu un ziedu kalnā, mēs vēl pulcējāmies viņa Pļaviņu mājās — šamā zemes strēķītī starp veco Svāna—Lubāna ceļu un Aiviekstes upi. Tur tad spontāni un nerosināti visi sākām runāt no galvas Jāņa dzeju. Sen nebiju dzirdējis (vai vispār biju dzirdējis?) mūsdienu dzejnieka tik dziļu ienākšanu tautas dvēselē. Nē, tā nedrīkst runāt... Ir taču Ojārs Vācietis, Ārija Elksne, Aleksandrs Čaks. Klasika. Bet kas ir klasika? Klātesamība mācību grāmatās? Vai tas, ka ļaudis sanāk kopā un, neviena nerosināti, runā dzeju no galvas. Izrādās — Jānis Gavars rakstījis un publicējies jau no padsmit gadiem. Draugi atcerējās viņa pirmos dzejoļus. Pavisam nebērnišķīgus. Filozofiskus. Izvadītāja Elīna Koļesņikova atvadu runā teica: «Ir daudz lielu dzejnieku. Bet mums Jānis Gavars bija vislielākais. Daudziem no mums — vienīgais.» Skumji skanēja lauku kapela un pašu ļaužu sieviešu ansamblis. Visskumjāk skanēja Elgas Igenbergas dziesma ar Gavara vārdiem par Aivieksti. Kad dzejnieks, pirms doties pēdējā ceļā, gulēja ar rimušām rokām mājas sētsvidū, atvadu vārdu teicēja atgādināja viņa paradumu mīļus ciemiņus pavadīt līdz lielceļa alejai ar vijoli un dziesmu: «Neej projām, neej projām, Paliec īsu brīdi vēl...» Atceros šo viņa dziesmu. Daudzi atcerējās.
PĒTERIS JURCIŅŠ, KAROGS, 01.02.1988