Nav vairs mūsu vidū Jāņa Baloža, viena no vecākajiem Padomju Latvijas žurnālistiem - pēc ilgas un grūtas slimības 7. aprīlī vēlā vakara stundā pārstāja pukstēt viņa sirds. J. Balodis dzimis Tukuma rajona Vānes ciemā strādnieku ģimenē. Ganu gaitas, kalps, strādnieks nocietinājumu būvē Somu jūras līcī pirmā pasaules kara laikā, ostas krāvējs Petrogradā - tāds ir viņa darba dzīves sākums. 1920. gadā, kad Jānis Balodis bija 35. strēlnieku divīzijas sarkanarmietis, viņu uzņēma Komunistiskā partijā. 1920. gada beigās Jāni Balodi redzam KK(b)P Jeņisejas guberņas komitejā, kur viņš darbojas par latviešu sekcijas instruktoru. Strādādams šai darbā, jaunais komunists jūt, ka zināšanu tomēr ir par maz, un 1922. gadā viņš iestājas Rietumu mazākumtautību Komunistiskās universitātes studentu pulkā Maskavā. Taču 1925. gadā viņam mācības jāpārtrauc - viņu gaida VK(b)P CK propagandas grupas locekļa pienākumi Minskā un Smoļenskā. Universitāti viņš pabeidz 1928. gadā un tūlīt sāk strādāt Krasnojarskas starpnovadu padomju un partijas skolā par mācību daļas vadītāju. Sākot ar 1929. gadu, kad Jāni Balodi iecēla par laikrak sta «Sibīrījas Cīņa» atbildīgo redaktoru, viņš savu dzīvi uz mūžu saista ar avīžniecību. Lai bagātinātu savas politiski teorētiskās zināšanas, Jānis Balodis vēl gadu mācās Marksisma-leņinisma institūtā Novosibirskā un 1933. gadā sāk strādāt par partijas dzīves nodaļas vadītāju laikrakstā «Omskij železnodorožņik», vēlāk - par literāro līdzstrādnieku un nodaļas vadītāju laikrakstā «Krasnojarskij rabočij». 1944. gada janvārī Jānis Balodis stājas Dzimtenes aizstāvju rindās un kaujās tiek smagi ievainots. Pēc demobilizācijas no Padomju Armijas 1945. gada aprīlī viņš atkal dodas uz Krasnojarsku un strādā laikrakstā «Krasnojarskij rabočij». 1946. gada jūlijā J. Balodis atgriežas Latvijā un viņu uzaicina strādāt par laikraksta «Cīņa» redakcijas lauksaimniecības nodaļas vadītāju. No 1957. gada līdz 1959. gadam viņš ir laikraksta "Cīņa" redaktora vietnieks. 1959. gadā Balodi ieceļ par laikraksta «Rīgas Balss» redaktoru. Šai amatā viņš nostrādā līdz 1962. gada novembrim, kad aiziet pelnītā atpūtā. Būdams personālais pensionārs, viņš joprojām paliek žurnālistu ierindā. (Rīgas balss, 12.04.1971)