Dzimis Tiflisā.

                1936. I 10. beidzis Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultāti.

                Avots:       „Rīts” # 16/1936.

               Pēc 2.pasaules kara iespējams, ka Austrālijā.

---

Jānis Atrens dzimis 1903. gada 9. septembrī Taflisā. kur viņa tēvs bija Gruzijas veterinārās pārvaldes priekšnieks. Ģimenei atgriežoties Latvijā, viņš 1921. gadā iestājas LU Inženierzinātņu fakultātē un pēc trīs gadu ļoti sekmīgām studijām kļūst par prof. A.Tramdaha subasistentu. Nākamie gadi aizrit pētniecības darbā Inženierkonstrukciju pētīšanas institūtā un publicējot prof. Tramdaha lekcijas. Pēc valsts eksāmenu nolikšanas fakultāte Atrenam piešķir prof. M.Roša stipendiju papildināties 13 mēnešus Šveicē būvmateriālu un tiltu konstrukcijas pārbaudes tehnikā. Atgriezies Rīgā, viņš izstrādā diplomdarbu un 1936. gadā iegūst būvinženiera grādu, un fakultāte viņu ievēl par asistentu. Pēc habilitācijas 1939. gadā Atrens ir privātdocents pie masīvo tiltu katedras. Liktenīgs ir 1944. gads, kad Jānis Atrens strādā pie doktordarba un nedomā atstāt Latviju, pārliecībā, ka kritiskā brīdī ikvienam latvietim ir jāturas pie savas tautas. Taču liktenis bija lēmis citādi. Rīgas zīdaiņu namam ar 200 zīdaiņiem, kura direktore ir Atrena sievas māsa Dr. V.Bergfelde, ir paredzēts evakuēties ar kuģi uz Vāciju. Bērni ir jau uz kuģa, bet neierodas personāla lielākā daļa, ieskaitot saimniecības vadītāju. Atrenu ģimene ātri izšķiras palīdzēt Zīdaiņu namam, dodas uz kuģi un Jānis Atrens pārņem saimniecības pārziņa pienākumus. Tā Atrenu ģimene nokļūst Vācijā un turpina darboties latviešu Zīdaiņu namā līdz 1947. gadam. Ar 1946. gadu Atrens māca Baltijas Universitātē Pinebergā kā ārkārtas profesors, lasot kursus par dzelzsbetona konstrukcijām un masīviem tiltiem. Pēc Baltijas Universitātes slēgšanas 1949. gada beigās paiet vairāk nekā gads dažādās DP nometnēs ceļā uz Austrāliju, kur Atrenu ģimene ierodas 1951. gada janvārī. Pēc sešu mēnešu nīkšanas Austrālijas bēgļu nometnēs Atrens dabū darbu kāda aerodroma būvē. Sākumā par būvstrādnieku, vēlāk par tehnisko zīmētāju. Tikai 1952. gada jūlijā atzīst viņa Latvijas inženiera grādu, bet inženiera darbu Atrens dabū tikai, sākot ar 1954. gadu. Tad viņš sāk strādāt Dienvidaustrālijas pavalsts dienestā pie lielu ūdens aizsprostu un kanālu būvēm, aizejot pensijā 1976. gadā. Tagad var vairāk laika ziedot sabiedriskajam darbam, kurā viņš bija aktīvi iesaistījies jau iepriekšējos gados. Adelaides Latviešu biedrības valdē viņš darbojies 23 gadus, no tiem 1 par priekšnieku. Austrālijas latviešu centrālajam arhīvam pārceļoties uz Adelaidi 1973. gadā, Atrens uzņemas tā vadīšanu. Viņš ir arī Latviešu muzeja idejiskais tēvs un daudzu citu pasākumu aktīvs dalibnieks Adelaides "Ziņotāja" tehniskie darbi tika veikti Atrenu mājā daudzus gadus. Jānim Atrenam īpaši rūpēja latviešu jaunatne. Akadēmiskā jaunatnes sabiedriskā darbā viņš bija iesaistījies jau kopš studiju gadiem - viņš Rīgā bija studentu vienotnes Līduma vecākais un laikraksta "Students" redaktors, LU Studentu padomes un Universitātes padomes loceklis, pārstāvot tur gan studentus, gan jaunākos mācību spēkus. Baltijas Universitātē viņš piedalījās studentu vienības "Ausekļa" veidošanā, un Adelaidē viņš bija studentu vienības "Atāls" jauniešu audzinātājs, sastādīja akadēmiskās vienības Līduma ikmēneša "Vēstis" un Adelaides latviešu "Ziņotāju". Par viņa īpaši aktīvo darbu latviešu sabiedriskās organizācijās Jānis Atrens 1993. gadā apbalvots ar Austrālijas sabiedriskās iekārtas medaļu (Order of Australia medal). /Latvija Amerikā, 10.04.1999/