Tēvs Jānis, Smiltenes pagasta vecākais, miris 1937.g..

1949. gada 25.martā 12 gadu vecumā izsūtīts no tēva mājām "Jaunsteģi" Smiltenes (tagad Blomes) pagastā uz Tomskas apgabala Zirjanskas rajonu kopā ar māti Zelmu Apsi (dz.1903.g.) un brāli Arnoldu (dz.1934.g.). 

1961.g. absolvējis Tomskas politehnisko institūtu ar sarkano diplomu, strādājis par siltuma enerģētisko ražošanas procesu regulēšanas un automatizācijas speciālistu termoelektrocentrālēs Sibīrijā, Ļeningradā.

Atgiežoties Latvijā 1967.g. uzsācis cīņu par 1949. gada izsūtīto kā masu represiju upuru reabilitāciju saskaņā ar LPSR un PSRS likumdošanu par personas neaizskaramību bez tiesas lēmuma vai prokurora sankcijas, par aizliegumu sodīt nepilngadīgās personas ar nometinājumu. Saņemot noraidījumus no valsts iestādēm, pieprasījis tiesības emigrēt politisku iemeslu dēļ. Tā rezultātā represēts atkārtoti - izmantojot kara komisiariāta pavēsti, aizsūtīts pārbaudei uz Rīgas neiropsihiatrisko dispanseru, pēc tam ievietots psihiatriskajā slimnīcā veicot piespiedu "ārstēšanu", jo ārstu konsīlijs LPSR galvenā psihiatra Grigorija Rotšteina vadībā noteica diagnozi - paranojālā šizofrēnija, slimības vēstures ierakstot: "Apse kritizē komunistisko partiju un vienpartiju sistēmu. Viņu neapmierina demokrātijas un cilvēktiesību trūkums LPSR."

Avots: "Kāpēc? Smiltenes novada represēto atmiņu stāsti", 2016