Profesors Jānis Āboliņš ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas Lauksaimniecības universitātes vēsturē, kuru kā izcilu zinātnieku enerģijas un siltumtehnikas jomā pazina un atzinīgi vērtēja daudzi cilvēki gan tepat Latvijā, gan aiz tās robežām. Akadēmiskās saimes locekļi, vairāku paaudžu studenti, lauksaimnieki – praktiķi un vēl citi ļaudis apbrīnoja viņa milzīgās darba spējas, zinātkāri, kā arī lielo sirsnību un vienkāršību gan darba kolektīvā, gan sadzīvē un ģimenē, kurā izaudzināti seši bērni.

Jānis Āboliņš  ir dzimis Valkas apriņķī 1906.gadā Līgo svētku priekšvakarā – 22. jūnijā. Tālab vecāki viņam izraudzījušies vārdu Jānis, kas kā tuvākais dzimšanas datumam bijis atrodams kalendārā.

Tādējādi gandrīz visus 60 darba gadus, ko profesors aizvadīja toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas sienās, darba kolēģi dzimšanas dienā viņam allaž dāvināja kuplu jo kuplu ozolzaru vainagu, kas kabinetā, lēni vīstot, saglabājās līdz nākamajiem Jāņiem.

Otrā pasaules karā laikā 1941.gada jūlijā, sākoties Holokaustam Latvijā, tajā laikā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistents, vēlāk profesors Jānis Āboliņš, uzzinot, ka Aucē apcietināts viņa kolēģis Pauls Dermanis, mācību pētījumu saimniecības «Vecauce» direktors, devās ar velosipēdu no Jelgavas uz Auci, lai censtos viņu glābt. Viņam izdevās!

J. Āboliņš (dz. Cirgaļu pagastā) bija kaltēšanas tehnoloģijas speciālists, tehn. zin. kand. Viņa vadībā radītas un ieviestas ražošanā kokmateriālu un augu zaļās masas ātržāvēšanas metodes (LPSR Valsts prēmija 1959.g.,) kā arī jauna tipa iesala kaltes.