Janīna Pankrate bija izcila raksturlomu dejotāja un horeogrāfe.

Biogrāfija:

"Kad stājos Helēnas Tangijevas-Birznieces baleta studijā, biju nobijusies. Knapi apvaldīju baiļu asaras. Meiteņu bija daudz. [..] Nostājos pie galda, kura otrā pusē sēdēja studijas vadītāja. Viņa uzmanīgi apskatīja mani un pajautāja: "Kā tevi sauc, maitenīt?" – "Ja... nina," klusi atčukstēju. – "Labi, Nina, tu esi uzņemta studijā un būsi balerīna." – Kopš tās reizes Tangijeva mani sauca tikai par Ninu."

Beigusi LNO baletskolu (1941), izlaiduma koncertā dejojot lepno Mariju B.Asafjeva baletā "Bahčisarajas strūklaka".

1942.-1943. gadā dejotāja devās uz Vāciju apgūt estrādes un stepa mākslu pie tā laika slavenības, kinodīvas Marikas Rekas (Pie Rekas apgūtais lieti noderēja, strādājot Rīgas Operetes teātrī no 1965.gada līdz 1985. gadam.).

Viņas lomas baleta izrādēs: "Spēlēju, dancoju"(Lelde 1950, Baronese 1955)), 'Romeo un Džuljeta"(Džuljeta), "Bahčisarajas strūklaka"(Marija). Partneros bijuši Māris Liepa, Aleksandrs Lembergs, Haralds Ritenbergs. Janīnas Pankrates balerīnas mūžā atrodamas viskontrastējošākās pārvērtības: Ceriņu feja – Zelta Dāma, Laima – Varvara, Marija – Spāniete u.c.

Viņas skolotāji ir bijuši izcilie horeogrāfi Helēna Tangijeva-Birzniece un Jevgēņijs Čanga.

Laika posmā starp 1955. un 1997.gadu ( ar staplaikiem) viņa pasniegusi aktiermeistarību Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHS). Starp viņas audzēkņiem ir Lora Ļubčenko, Lita Beiris, Viesturs Jansons, Inese Dumpe, Zita Errsa, AivarsLeimanis un daudzi citi.

Ar savu nākamo vīru Aleksandru Lembergu jau 1930.gadu beigās dejoja lieliskā varietē Alhambr

Kā Operetes baletmeistarei viņai līdzīgu nebija visā bijušās PSRS teritorijā. No visām plašās impērijas malām uz Rīgas Operetes teātri brauca kā uz baleta mākslas Meku. Viņas iestudējumi -   „Vestsaidas stāsts”, „Quo vadis, mana ģitāra”, „Peldētāja Zuzanna”, „Nāc pie puikām”, „Māsa Kerija”, „Skūpsti mani, Kēt”, „Vēl taures sauc” u.c.

Pēc Aleksandra Lemberga nāves 1985.gadā pārņēma no viņa Nacionālās Operas baleta vadību (līdz 1988.gadam). Būdama LNO galvenā baletmeistare, radījusi izcilas baleta miniatūras kā „Pūt vējiņi”, „Mūžīgā dziesma”, „Prelīde”, „Ave Marija”.

Taču jāsaka arī skarbi vārdi. 1989. gada žurnālā "Teātra Vēstnesis" Nr.5 tos teicis Boriss Eifmans: "Rīgas baletā nav tāda spēka, kas spētu klasisko repertuāru noturēt pirmklasīgā līmenī, lai tas kļūtu par nevainojamu eksporta preci. Tāda cilvēka šodien teātrī nav, jo pašreizējā baleta mākslinieciskā vadītāja – Janīna Pankrate – ir cilvēks no citas pasaules, no operetes pasaules. Savā lietā viņa ir augsti cienījams cilvēks. Bet viņas klātbūtne akadēmiskajā teātrī nerada labvēlīgus apstākļus klasiskajam baletam. Man liekas, ka tik reprezentabla teātra trupas mākslinieciskajam vadītājam ne tikai ideāli jāzina klasika, bet arī obligāti jāizjūt mākslinieciskās eksistences mūsdienīgais līmenis un jātuvina šim līmenim visi. Bez tāda "vilcējspēka" visi solisti, dejotāji, kordebalets – radoši stingst.

1994. gada 25. februārī Kongresu namā notika baleta "Kamēliju dāma" izrāde, kas bija veltīta janīnas Pankrates 70 gadu jubilejai. 1989. gadā baletmeistare to bija iestudējusi priambalerīnai Zitai Ersai. Margaritas un Armāna – Aivara Leimaņa – horeogrāfiskās mīlestības izpausmes bija mīlestības un cieņas apliecinājums baletmeistarei. Viņa abiem bija veltījusi daudz pūļu.

Ēriks Tivums: "Viņa bija latviešu baleta dzīvais nervs, mūžīgā urdītāja, dejas zobgale un spīgana. Prasīga, paģēroša un slepus tomēr sentimentāla dejas skaistuma apliecinātāja. Viņā visu mūžu labi sadzīvoja un tajā pašā laikā sirdīgi plēsās delverīgais Grīziņkalna skuķis ar iznesīgo poļu paņenku vai - skatuves tēliem runājot - spīvā Pelnrušķītes pusmāsa ar karmeniski lepno Bolero spānieti. Viņu dēvēja par Cilvēku- teātri." (Diena, 06.05.1997.)