Īzaks Zingers piedzima 1811. gadā Pitstaunā, Ņujorkas štata ziemeļos. Viņa tēvs Ādams Zingers, dzimis Reizingers, bija imigrants no Vācijas, māte Ruta Bensone – holandiešu izcelsmes amerikāniete.

Īzaks ģimenē bija pēdējais, septītais, bērns. Zingeru bērni bija mazizglītoti, jo skolu apmeklēja tikai ziemā – vasarā nācās pelnīt naudu.

1823. gadā, 12 gadu vecumā zēns pārcēlās dzīvot pie vecākā brāļa, kam piederēja mehāniskā darbnīca. Šeit Īzaks izauga – viņa augums sasniedza 193 centimetrus – un apguva mehāniķa amatu, kas vēlāk viņam atnesa slavu un bagātību. Taču tad viņš to vēl neapjauta, jo bija pārņemts ar slavas meklēšanu citā jomā – aktiermākslā.

1830. gadā, 19 gadu vecumā Īzaks apprecējās ar 15 gadu veco Katrīnu Heiliju, pansijas saimnieku meitu, un pēc četriem gadiem sagaidīja oficiālo pirmdzimto – Viljamu Zingeru. Īzaks nomainīja virkni amatu, strādājot par virpas meistara mācekli, akmeņkali, galdnieku, namdari, taču visvairāk alka spēlēt teātri.

1836. gadā kāda Baltimoras teātra trupa viņu pieņēma par galdnieku un viņš nekavējoties pameta sievu un pievienojās teātrim. Kad trupai pietrūka aktieru, Īzakam radās iespēja uzstāties. Baltimorā Zingers iemīlējās Mērijā Annā Sponslerē un piedāvāja viņai apprecēties, tiklīdz izšķirsies no pirmās sievas.

1837. gadā Īzakam piedzima divi bērni – meita Liliāna no pirmās sievas un dēls Īzaks no Mērijas. Kopdzīve ar Katrīnu bija beigusies, taču oficiāli viņi izšķīrās daudz vēlāk.

Šajā laikā Baltimoras trupa bija bankrotējusi un Zingeram nācās pelnīt iztiku smagā darbā, rokot Ilinoisas–Mičiganas kanālu. Apnicīgā rakšana vedināja kaut ko izgudrot.

1839. gadā viņš patentēja pirmo mehānisko ekskavatoru un akmens urbi – drupinātāju. Diemžēl neizdevās ieinteresēt investorus, tāpēc patents tika pārdots par 2000 dolāru. Pēc pieciem gadiem 2000 dolāru bija iztērēti, taču slava un ienākumi no teātra spēlēšanas – nekādi. Zingers atkal bija uz sēkļa.

1844. gadā Zingers iestājās darbā Ohaio štata tipogrāfijā. Te viņam radās ideja par iekārtu, kas automātiski izgrieztu un ražotu lielus koka burtus, ko avīzes izmantoja virsrakstu iespiešanai.

1849. gadā viņš ar Mēriju Annu un abu astoņiem bērniem devās uz Ņujorku, lai izgatavotu šo mašīnu, ko tajā pašā gadā arī patentēja. Diemžēl tvaika katla eksplozija darbnīcā iznīcināja viņa radīto prototipu

1850. gadā izmantot Orsona Felsa darbnīcu, lai prototipu atjaunotu, nāca tieši laikā. Orsons Felps, bija uzņēmējs, kas saņēma investīcijas no diviem jauniem amerikāņiem šujmašīnu izgatavošanai, kuras to nederīguma dēļ neviens nepirka

1851. gadā saņēmis pirmo šujmašīnas patentu, Zingers domāja, ka viņa finansiālās grūtības tūlīt būs pārvarētas, taču amerikānis Eliass Hovs, kuram bija savs patents, viņu iesūdzēja tiesā par izgudrojuma zagšanu.

Īzakam trūka naudas advokātam, tāpēc viņš piedāvāja trešo daļu no Zingera šujmašīnu ienākumiem jebkuram juristam, kas viņu aizstāvēs un uzvarēs prāvā. Piedāvājumu pieņēma Ņujorkas advokāts Edvards Klārks, kurš arī vinnēja šo sarežģīto lietu. Taču Hovs nepalika zaudētājos – Zingeram nācās ar viņu vienoties par partnerību un izmaksāt peļņas daļu par katru pārdoto šujmašīnu.

1851. gadā Zingera un Klārka dibinātās I. M. Singer & Co kompānijas biznesam neklājās labi. Pēc Īzaka rasējumiem izgatavotā šujmašīna maksāja tiem laikiem astronomisku summu – 100 dolāru, un to nevarēja atļauties pat puslīdz pārtikusi ģimene. Tad Klārks piedāvāja preci iegādāties uz nomaksu. Iemaksājot piecus dolārus, šujmašīnu drīkstēja ņemt uz mājām un lietot. Turpmāk ik mēnesi par to vajadzēja samaksāt trīs dolārus, līdz parāds tika dzēsts. Ja mēneša maksājumi kavējās, kompānija paņēma mašīnu atpakaļ, iztīrīja, atjaunoja un pārdeva atkal.

Zingers pa to laiku turpināja uzlabot šujmašīnas modeli, patentējot vēl vairākus izgudrojumus, līdz to skaits sasniedza 22. Galvenais viņa atklājums bija pārņemts no tolaik visattīstītākā rūpniecības sektora – ieroču ražošanas. Tā bija īpaši precīza detaļu apstrāde un apmaināmu detaļu principa ieviešana.

1857. gadā Ņujorkā Zingers atvēra pasaulē pirmo masu produkcijas rūpnīcu, kas ražoja kaut ko citu, nevis šaujamrīkus. Zingers bija panācis desmitkārtīgu mašīnas ražošanas izmaksu samazinājumu – pašizmaksa nedaudz pārsniedza desmit dolāru. Viņš pārdeva jauno šujmašīnu uz pusi lētāk nekā pirmo modeli, taču peļņa no vienas mašīnas tik un tā palielinājās par 530%!

Nākamo desmit gadu laikā kompānija ieņēma galveno vietu šujmašīnu pārdošanā.

1858. gada nogalē Ņujorkas štatā darbojās četras Zingera rūpnīcas, pārdoto šujmašīnu skaits sasniedza 3000 gadā,

1860. tika pārdots jau 13 000 šujmašīnu.

1860. gada sākumā Īzaks Merits Zingers uzturēja piecas atsevišķas mājsaimniecības, katru ar sievu un bērniem. Pavisam viņam bija 18 pēcnācēju, lai gan īsto skaitu neviens nezināja.

Viņš jau trīsdesmit gadu bija oficiāli precējies ar savu divu bērnu māti Katrīnu Zingeri, taču sieviete, kuru visi viņa draugi, partneri un darbinieki pazina kā Zingera kundzi, patiesībā bija Mērija Anna Sponslere. Viņiem piedzima desmit bērnu, no kuriem divi nomira zīdaiņa vecumā.

Kaut kur Ņujorkā mita vēl viena Zingera sieva – Mērija Īstvuda Voltersa, kurai no viņa piedzima meita Alīsija un kura izvēlējās saukties par Merita kundzi pēc Zingera vidējā vārda.

Ceturtā dāma bija Mērija Makgonigala jeb Metjūsa kundze ar trim Zingera bērniem, no kuriem divi mira agrā bērnībā, un vēl ir ziņas par Džadsones kundzi, kuras pirmais vārds palicis nezināms.

Visiem par milzīgu pārsteigumu, janvārī Zingers šķīrās no Katrīnas, apsūdzot sievu laulības pārkāpumā. Viņš turpināja dzīvot ar Mēriju Annu milzīgajā Piektās avēnijas 14. namā, taču atteicās sievieti precēt.

Pēc 24 kopā pavadītiem gadiem Mērijai tas bija liels šoks, taču vēl lielāku triecienu sagādāja vīra neuzticība. Vizinoties karietē, viņa ieraudzīja pretimbraucošo vīru un Metjūsa kundzi. Atgriezušies mājās, viņi sāka briesmīgu skandālu, kas beidzās ar to, ka Zingers piekāva Mēriju Annu līdz bezsamaņai. Bērni mēģināja māti aizstāvēt un arī tika iekaustīti. Pēc šā incidenta Mērija Anna iesūdzēja Zingeru tiesā par nežēlību un vardarbību. Tiesa pret šo sūdzību izturējās nopietni – Zingers sākumā tika arestēts, bet tad atlaists ar stingru nosacījumu likt mierā Mēriju Annu.

Zingers ieradās Parīzē un drīz vien tur jutās kā mājās, it sevišķi pēc iepazīšanās ar 19 gadu veco francūzieti Izabellu Eiženiju Buajē, kas bija viņa viesnīcas īpašnieku meita un jau šķirtene. 49 gadus vecais Zingers atkal iemīlējās. 1862. gada nogalē Izabella konstatēja, ka ir gaidībās. Zingers nolēma, ka pienācis laiks atgriezties Ņujorkā un apprecēties.

Abu kāzas notika 1863. gada 13. jūnijā Ņujorkā, un pēc mēneša piedzima viņu dēls Ādams. Ģimene dzīvoja Jonkersā, Ņujorkas štatā, Zingera uzceltajā savrupmājā, sauktā par Pili.

1865. gada sākumā viņiem piedzima meita Vinareta, kuru nosauca indiāņu meiteņu vārdā. Īzaks jutās ļoti laimīgs par jauno ģimeni un panākumiem darbā, kas nodrošināja greznu dzīvi.

Viena no luksusa lietām bija speciāli pasūtīts limuzīns, kas izskatījās kā pasažieru vagons, tikai bez motora, jo to vilka 12 melni zirgi.

Koši dzeltenais limuzīns bija aptuveni deviņus metrus garš, un tajā varēja sasēsties 32 cilvēki. Tajā atradās vairākas viesistabas, smēķētāju nodalījums, rotaļu telpa mazuļiem un tualete. Zingers mēdza braukt pa Ņujorkas avēnijām un ielām dzeltenajā vagonā, pa ceļam paķerot visus savus bērnus un viņu draugus, lai aizvestu uz skolu vai paciemoties Pilī. Izabella šajā ziņā bija ļoti saprotoša sieva.

Īzaks un Izabella savās mājās uz mūzikas vakariem un ballēm ielūdza arī Ņujorkas augstāko sabiedrību, taču dižciltīgie un švīti viņus ignorēja, jo miljonārs Zingers nebija cēlies no augstas kārtas ļaudīm. Sabiedrības attieksme Zingeru saniknoja, un viņš nolēma aizceļot no Amerikas uz visiem laikiem.

1866. gadā viņi ar kuģi Vašingtona devās uz Franciju. Brauciena laikā pasaulē nāca Izabellas trešais bērns, ko nosauca par Vašingtonu.

Zingeri apmetās Parīzē, kur jau 1867. gadā viņiem piedzima ceturtais mazulis – puika Pariss, nosaukts dzimtās pilsētas vārdā. Pēc pāris gadiem pasauli ieraudzīja mazā Izabella un pēc gada – Franklins. Pavisam Zingera pēdējā ģimenē bija seši bērni, bet kopumā viņš par saviem atzinis 22 pēctečus.

1865. gadā Zingers un Klārks pārdēvēja savu kompāniju par Singer Manufacturing Company – tās īpašumā bija neskaitāmi patenti, daudzas rūpnīcas un 550 000 dolāru liels kapitāls.

1867. gadā Zingers sāka pārdot un vēlāk arī ražot šujmašīnas Eiropā – Glāzgovā, Skotijā, aizsākot šā zīmola globālo izplatību.

Kad Francija sāka karot ar Prūsiju, Zingers nolēma 1871. gada janvārī pārcelties uz Angliju, kur arī aizritēja pēdējie pieci viņa dzīves gadi. Viņš iegādājās Oldveju, skaistu īpašumu Devonšīrā, un lika lielo savrupnamu pārbūvēt vērienīgā franču stila villā. Šeit bieži notika izslavēti deju vakari un citas viesības.

1875. gada 14. jūlijā villā notika Īzaka ārlaulības meitas Alīsijas Metjūsas laulības ar kādu inženieri. Zingers bija tā saaukstējies, ka nespēja pavadīt meitu pie altāra. Slimība izrādījās liktenīga – pēc deviņām dienām 64 gadus vecais Īzaks Zingers nomira “no sirds saslimšanas un balsenes iekaisuma”.

Zingers mantojumā atstāja aptuveni 14 miljonu dolāru un divus testamentus, kas noteica naudas sadali starp ģimenes locekļiem. Par likumīgo atraitni tika atzīta Izabella, lai gan arī Mērija Anna tiesā pretendēja uz civilsievas statusu. Atbilstoši testamentam kompānijas akcijas vajadzēja sadalīt starp visiem 22 bērniem: zēniem pienācās vairāk, meitenēm – mazāk. Vislielākie ieguvēji bija laulībā ar Izabellu dzimušie bērni, bet vecākie, Viljams un Liliāna, saņēma attiecīgi tikai 10 000 un 500 dolāru, jo šķiršanās tiesā bija liecinājuši par labu mātei Katrīnai. Viņai nekas netika novēlēts.

***

Jūlija Salasgrāve, Leģendas