Izcils bērnu slimnīcas ārsts. Bērnu ķirurgs, veselības aprūpes vadītājs, LPSR Nopelniem bagātais ārsts.

Pats ārsts stāsta: "Tēvs bija kinomehāniķis, māte strādāja Ķuzes saldumu fabrikā. 1944.gada rudenī mūsu ģimene pārcēlās uz Kurzemi. Tēvs vācu laikā bija kinoteātru pārvaldnieks un 1944.gadā tika iesaukts vācu armijā.

Tāpat kā daudzi, arī mūsu ģimene gribēja aizbraukt uz Zviedriju, taču dažādu apstākļu dēļ neizdevās. Tēvam paveicās no armijas demobilizēties un 1945.gada ziemā viņš strādāja par kino pārvaldnieku Ventspilī. Taču otrajā dienā pēc vācu armijas kapitulācijas viņu apcietināja un aizveda uz Krieviju. Mēs ar māti dzīvojām Kolkā un tur sāku apmeklēt vietējo pamatskolu. Tā kā Kolkas pamatskolā otrās klases tolaik nebija, iestājos mācīties uzreiz trešajā klasē. Tēvu 1950.gadā atbrīvoja no filtrācijas nometnes, un viņš atgriezās Rīgā, kur mums piederēja māja. Tajā pašā gadā pabeidzu pamatskolu un iestājos toreizējā Rīgas Leona Paegles 1.vidusskolā. Materiālie apstākļi mūsu ģimenei bija visai smagi, tādēļ es katru vasaru strādāju celtniecībā vai krāvu vagonus.

Pēc vidusskolas absolvēšanas 1954. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Studiju laikā strādāju glābšanas stacijā, kur nācās glābt slīcējus. Izcilā bērnu ķirurga profesora Aleksandra Bieziņa vadībā aktīvi darbojos Medicīnas institūta studentu zinātniskajā pulciņā, ar referātiem piedalījos Vissavienības studentu konferencēs. Biju nolēmis kļūt par ķirurgu. Taču... 1960.gada pavasarī man radās nopietns konflikts ar Medicīnas institūta vadību, jo kategoriski atsacījos no virsdienesta padomju armijā. No tiesas paglāba vienīgi toreizējās PSRS valdības vadītāja Ņikitas Hruščova negaidītais lēmums samazināt armijas skaitlisko sastāvu. Saņēmu norīkojumu darbā Aizputes lauku slimnīcā, kur tolaik biju vienīgais ārsts. Taču jau 1962.gadā piepildījās mans sapnis par profesijas izvēli, jo sāku strādāt par ķirurgu Tukuma rajona centrālajā slimnīcā. Gadu vēlāk apprecējos un tā paša 1963.gada rudenī man palaimējās dabūt darbu toreizējā Rīgas pilsētas bērnu klīniskajā slimnīcā. Sākotnēji strādāju uzņemšanas nodaļā par dežūrķirurgu, taču 1964.gadā sāku strādāt ķirurģiskajā nodaļā un 1969.gadā kļuvu par tās vadītāju. Būdams galvenais ārsts, pieņēmu darbā galvenokārt latviešu tautības ārstus. No 1971.gada biju LKP biedrs, kas darbā deva zināmas privilēģijas. Nekādu ilūziju par komunisma idejām man nebija, jo gan mani, gan arī sievas radi bija represēti, bet daudzi — līdz vācu armijas kapitulācijai no Latvijas bija paguvuši aizbraukt.

Mana dzīvesbiedre, pēc izglītības inženiere, kopš 1975.gada ir 2.grupas invalīde. Meita Inese Rikša ir ārste un strādā par endoskopisti Bērnu slimnīcā. Brālis, kuru savulaik vecākiem izprasīju, ir mākslinieks. Man ir arī divas mazmeitas."

Ivars Uldis Lamsters dzimis 26.02.1937. bija sabiedrisks darbinieks un aktīvi darbojās Latvijas Republikas teritorijā līdz 2005. gadam.

Atbilstoši SIA Lursoft, preses un interneta resursu datiem, Ivars Uldis Lamsters bija saistīts ar šādām organizācijām:

• ""Latvijas Samariešu apvienība""
• Latvijas Ordeņu brālība
• Nodibinājums ""BĒRNU SLIMNĪCAS FONDS""

Viņš nomira 70 gadu vecumā, 2007. gadā.

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Ivars Uldis Lamsters varat meklēt vietnē news.lv. Tiks parādītas visas atbilstošās publikācijas pēc vārda sakritības (tās var būt dažādas personas).

Viņa pēdējā dzīves vieta bija Rīga

Avoti: Preses un interneta publikācijas, Sēru vēstis, lursoft.lv