* 1903.

                1928. beigusi Latvijas Universitāti, ķirurģijā,

                1938. Irlavas slimnīcā, Tukuma apr.

                Avots:       “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R., 1938.

Padomju laikā interesi par Irmu Bēniņu izraisīja literatūrā un presē šur tur pavīdējušas un izkaisītas ziņas, ka viņa bijusi revolucionāra studente, progresīva ārste un fašistu upure. Tā kā šādu cilvēku starp ārstiem bija maz, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam, kurā strādāju, bija uzdots rūpīgi apzināt, pētīt un popularizēt viņu varonīgo un pašaizliedzīgo dzīvi. Man šai laikā muzejā bija jāvāc dati sakarā ar kārtējo kara jubileju, un nolēmu par I. Bēniņu painteresēties konkrētāk. Internists docents Miķelis Jofe (1898–1979), savulaik veselības aizsardzības tautas komisāra vietnieks un allaž labi informēts cilvēks ar kritiskiem uzskatiem, kam tiku vaicājis, labi zināja sev pakļautās nacionalizētās privātklīnikas galvenās ārstes I. Bēniņas gaitas 1941. gadā un teica, ka pēc vācu karaspēka ienākšanas bijusī klīnikas īpašnieka sieva, “kāda dzejniecele”, sastrīdējusies ar I. Bēniņu, uzrādījusi viņu, un drīz pēc tam ārste nošauta. Bet labāk lai prasot viņas draudzenei, labi pazīstamajai ķirurģei un Latvijas PSR Nopelniem bagātajai ārstei Annai Ūdrei (1896–1981), ko arī darīju, pierakstot sarunu 1977. gada 31. janvārī.  Tomēr visvairāk noderīga un precīza materiāla izdevās atrast I. Bēniņas kā Rīgas pilsētas 1. slimnīcas darbinieces personiskajā lietā arhīvā, ko A. Ūdres stāstījums labi papildināja ar tīri cilvēciskām un sadzīviskām detaļām. Šai laikā presē parādījās apraksts par I. Bēniņas studiju laika draudzeni no t.s. pagrīdes cīnītāju vidus Mildu Kāli, dzim. Pogiņu (1902–1944), kas 1935. gadā emigrēja uz PSRS kopā ar dzīvesbiedru, staļiniešu represēto grafiķi Ernestu Kāli (1904–1939). Izdevās noskaidrot ne tikai I. Bēniņas mūža gaitu, bet arī iegūt fotoportretu un vairākus citus attēlus, bet pēc tam ārstes vārds aizvien biežāk sāka parādīties gan padomju, gan pēcpadomju laika literatūrā.

Biogrāfija Irma Bēniņa dzimusi 1903. gada 19. maijā Cēsu apriņķa Baižkalna pagasta Baidiņos kalēja Dāvja Bēniņa un viņa dzīvesbiedres Melānijas ģimenē. Mācījusies Baižkalna pagastskolā, Raunas draudzes skolā un M. Neijas ģimnāzijā Cēsīs, pēc kuras beigšanas 1923. gadā iestājusies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, studiju laikā rodot uzticamus biedrus trūcīgo (progresīvo) studentu vidū un vienlaikus pelnot iztiku kā medicīnas māsa Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

Pabeigusi studijas 1928. gadā un ieguvusi ārsta diplomu, I. Bēniņa darbu atrada turpat 1. slimnīcā, kurā 1929. gadā tika pieņemta par ārsti asistenti ķirurģijas nodaļā. Domājams, ka viņu ieteicis pats nesen ieceltais slimnīcas direktors, pazīstamais sociāldemokrāts un bijušais Stučkas valdības tautas veselības komisārs Kārlis Ādamsons (1884–1958). I. Bēniņas šefs bija viens no izcilākajiem latviešu ķirurgiem, meistarības un ķirurģiskās tehnikas spožuma ziņā grūti pārspējamais profesors Pāvils Mucenieks (1891–1940). Starp tuvākiem nodaļas kolēģiem bija jau minētā A. Ūdre, Margo Andersone (1900–?, Brazīlijā) un Indriķis Pārups (1901–1968, Klīvlendā, ASV), kam vēlāk pašam piederēja klīnika Rīgā. Veidojoties par spējīgu ķirurģi, kurai tika uzticētas aizvien sarežģītākas operācijas, I. Bēniņa tika pamanīta arī citā sakarā, it īpaši pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma.

Drīz pēc direktora K. Ādamsona no darba piespiedu kārtā tika atbrīvota arī viņa – 1935. gada 3. aprīlī ar “iekšlietu ministra lēmumu, pamatojoties uz 1934. gada 6. jūnija likumu par valsts civiliestāžu un pašvaldības darbinieku atlaišanu izņēmuma stāvokļa laikā”. Viņa dzīvoja turpat slimnīcā, dzīvoklī tika veikta kratīšana, I. Bēniņa esot arī sniegusi palīdzību kādam pagrīdniekam ar lauztu kāju, kas vēlāk viņai sūtījis zīmīti un kas arī bijis apcietināšanas iegansts. Kā vēlāk pati I. Bēniņa rakstīja padomju laika anketā 1940. gadā, viņa tikusi apcietināta “par līdzdalību komunistiskā organizācijā. Politiskā pārvaldē sabiju vienu nedēļu. Pēc kam atsvabināja ar tiesību zaudēšanu strādāt Rīgā”.

Darbu I. Bēniņa sākumā atrada Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcā, kur strādāja no 1935. līdz 1938. gadam un, pēc A. Ūdres vārdiem, esot iemācījusi operēt vēlāk labi pazīstamo ķirurgu un mākslas mecenātu Krišjāni Katlapu (1892–1964). Pēc tam līdz 1940. gadam viņa strādāja kopā ar citu pazīstamu ķirurgu Pēteri Aivaru (1900–1991) Jēkabpils apriņķa slimnīcā. Šai laikā viņa divreiz bija ārzemēs. 1936. gadā no jūnija līdz decembrim I. Bēniņa atradās Dienvidamerikā, kā pati vēlāk rakstīja, “zinātniskā nolūkā par pašas līdzekļiem”. Savukārt A. Ūdre stāstīja, ka I. Bēniņu no apcietinājuma izgalvojusi M. Andersone, kura no Latvijas uz Brazīliju izceļojusi kopā ar baptistiem un vēlāk nav atgriezusies, bet I. Bēniņa devusies pie viņas ciemos un pēc ilgākas minstināšanās tomēr braukusi atpakaļ, nerodot gandarījumu svešatnē. 1938. gada vasarā I. Bēniņa bija divnedēļu ekskursijā Londonā. (Vai padomju laikā politiski vajāts cilvēks tā varētu izklaidēties, braukājot pa ārzemēm?).

Pēc padomju varas nodibināšanas I. Bēniņa atgriezās Rīgā, 1940. gada augustā tika ievēlēta par Latvijas PSR Ārstu arodbiedrības valdes locekli un septembrī atsāka iepriekšējo darbu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Pēc privāto ārstniecības iestāžu nacionalizācijas pabeigšanas 1941. gada februārī I. Bēniņa tika iecelta par Rīgas pilsētas 3. ķirurģiskās slimnīcas (agrākās Pārupa klīnikas) galveno ārsti.

Par I. Bēniņas darbību galvenās ārstes amatā liecina agrākais klīnikas īpašnieks I. Pārups, kas pēc varas maiņas 1941. gada rudenī atbildējis uz anketes jautājumiem par padomju varas postījumiem. Salīdzināti statistiskie dati nacionalizācijas brīdī un 1941. gada 30. jūnijā, pie tam izrādījies, ka tie ir uzlabojušies. Gultvietu skaits palicis nemainīgs – 40, toties darbinieku skaits pieaudzis no 19 uz 26 (divi ārsti pamatdarbā gan kā bijuši, tā palikuši), bet inventāra un materiālu vērtība pieaugusi par 26,8 tūkst. rubļu.

Kadru anketa personiskā lietā liecina, ka I. Bēniņa nebija komunistiskās partijas biedre, un to apgalvoja arī A. Ūdre. Kara sākumā citi aizbēguši un I. Bēniņu atstājuši, bet viņa arī neesot jutusies neko ļaunu nodarījusi. Pirmajā vakarā pēc vācu karaspēka ienākšanas Pārupa kundze uzvilkusi baltu kleitu un paņēmusi rožu pušķi uzvarētāju sveikšanai, bet pēc tam ieklupusi I. Bēniņai matos, kas apcietināta. Ūdre savu darba un domu biedri atcerējās kā augsti kvalificētu un pašaizliedzīgu ārsti, garā stipru un sirsnīgu cilvēku, kas ļoti mīlēja darbu un slimniekus, pretī saņemot cieņu un mīlestību.

Pēc tam, kad žurnālā “Veselība” biju publicējis rakstu par Irmu Bēniņu, pie manis darbā uz muzeju 1979. gada 30. martā bija atnākusi pensionēta friziere Klāra Vīķe (dzim. 1908), kas pastāstīja vairāk par I. Bēniņas dzīves pēdējām dienām un kuras atmiņas pierakstīju. Vīķe ar I. Bēniņu iepazinusies 1928. gadā, ārstējoties 1. slimnīcā, kur I. Bēniņa, vēl nepabeigusi medicīnas studijas, strādājusi par māsu. I. Bēniņa bijusi ļoti atsaucīga pret viņu, ko divreiz operējis nodaļas vadītājs P. Mucenieks.

Kara sākumā 1941. gada 3. jūlijā K. Vīķe apcietināta darba vietā kā frizieru arodbiedrības aktīviste, jo padomju varas gadā piedalījusies frizētavu nacionalizācijā, aizvesta uz prefektūru un ievietota cilvēku pārpildītā pagrabā. Atgriežoties no pratināšanas, sastapusi I. Bēniņu un bijusi pārsteigta: “Dakter, kā jūs šeit nokļuvāt?” I. Bēniņa pastāstījusi, ka 1941. gadā iecelta par agrākās Pārupa privātklīnikas galveno ārsti un, ienākot vāciešiem, turpat slimnīcā apcietināta. Pārupa sieva viņu situsi, spērusi kājām, spļāvusi.

No prefektūras ieslodzītie, aptuveni 200 cilvēku, 4. jūlija naktī izvesti slēgtā autobusā: vīrieši – uz centrālcietumu, sievietes – uz termiņcietumu. Tā bijusi pirmā apcietināto grupa, kas 4. jūlijā ievesta cietumā. Atņemti gredzeni, citas vērtīgas lietas, mēteļiem nogrieztas pogas. Pēc tam ieslodzītās sašķirotas, un K. Vīķe ar I. Bēniņu nokļuvušas dažādās kamerās. 5. jūlijā K. Vīķe pieteikusies virtuves darbos, bet I. Bēniņa – šūšanas darbnīcā. Izmantojot iespēju, K. Vīķe reizēm paņēmusi maizi un pierunājusi uzraugu, lai aizved viņu uz 1. korpusu tikties ar I. Bēniņu. Šai laikā K. Vīķe uzzinājusi, ka nošauts viņas brālis, bet I. Bēniņa ieteikusi, lai nevienam to tālāk nestāstot. Savukārt I. Bēniņa stāstījusi, ka tikusi pratināta, bet sista neesot. 8. septembrī K. Vīķe nosūtīta dalīt vakariņas. 1. kamerā bijušas savestas 44 sievietes, starp tām daudzas 17–18 gadus vecas komjaunietes un arī I. Bēniņa, bet 2. kamerā 108 ebrejietes. Dalot ēdienu, K. Vīķe gribējusi ieliet I. Bēniņai vairāk, kas atteikusi: “Nelejiet, man liekas, ka rīt no rīta vedīs šaut.” Tie bijuši ārstes pēdējie vārdi, jo no rīta, kad K. Vīķei nācies dalīt kafiju, abas kameras bijušas tukšas. Viņa sākusi briesmīgi raudāt, kāds uzraugs mierinājis. Citi apcietinātie vēlāk stāstījuši, ka pa logu redzējuši, kā ap pulksten četriem no rīta 19. septembrī ved prom. Tā bijusi pirmā nošauto partija. Vīķe 1942. gada maijā amnestēta, 1944. arestēta atkārtoti, pārdzīvojusi četras nometnes, līdz 1945. gada maijā amerikāņi Čehoslovākijā atbrīvojuši. Atceļā filtrācijas nometnē iepazinusies ar Miervaldi Birzi, kas līdzi iedevis nosūtīt vēstuli tuviniekiem. (aut. Arnis Vīksna)

Avots: http://medhistrigensia.mvm.lv