Irina Ratušinska bija disidente, dzejniece un rakstniece. Ieslodzījums Mordvijā viņai sakrita ar laiku, kad tur atradās arī latviete Lidija Doroņina-Lasmane.

Dzimusi 1954. gada 4. martā, Odesā. Viņas tēvs bija Boriss Leonīda d., inženieris; māte – Irina Valentīna m., krievu literatūras skolotāja.
Pēc tautības krieviete.
Irina senčos bija poļi, kas nokļuvuši Krievijas pakļautībā pēc Polijas dalīšanas. Vectēvu savulaik izsūtīja uz Sibīriju par piedalīšanos dumpī (1863-64). Nemiernieki bija protestējuši pret vardarbīgu iesaukšanu krievu armijas dienestā. Kaut arī apmeklējusi padomju skolu un vecāki bija režīmam lojāli komūnisti, Irina no vecvecākiem bija mantojusi cieņu pret reliģiskiem ideāliem un pieņēmusi katoļu ticību.

1876. gadā Irina beidza Odesas universitātes Fizikas fakultāti. Strādāja par pasniedzēju Odesas Pedagoģijas institūtā. Jau agros gados bija mēģinājusi rakstīt dzeju, bet īsto izpratni par dzeju ieguva tikai tad, kad iepazina Ahmatovas, Mandelštama, Cvetajevas un Pasternaka dzeju. Oficiālajā presē viņa publicēta netika, taču ar samizdata starpniecību viņu iepazina daudzi.
1979. gadā Irina apprecējās ar cilvēka tiesību aizstāvi Igoru Geraščenko, fizikas skolotāju, un pārcēlās dzīvot uz Kijevu. Abi viņi pieprasīja atļauju izceļot, taču saņēma vien varākkārtīgus noraidījumus.

1981. gadā viņa kopā ar vīru ieradās Maskavā, kur 10. decembrī, Starptautiskajā Cilvēktiesību aizsardzības dienā, piedalījās demonstrācijā pie Puškina pieminekļa, prasot akadēmiķa Andreja Saharova atbrīvošanu no izsūtījuma. Daudzus demonstrētājus apcietināja. Arī Irinu un Igoru. Nācās desmit dienas pavadīt Butirku cietumā. Pēc cietuma abi zaudēja darbu.

1982. gada 17 septembrī Irinu atkal apcietināja un 1983. gada 3. martā notiesāja. Spriedums - 7 gadi spaidu darbos ar sekojošiem 5 gadiem izsūtījumā. Notiesāšanas pamatā bija parastais likuma pants par pretpadomju propagandu un aģitāciju. (Vēlākos gados uz TV radījuma vadītāja jautājumu, par ko tad īsti viņa esot notiesāta, Irina atbildēja: "Par to, ka es rakstīju dzeju par cilvēka cieņu un Dievu.") 

Irinu nosūtīja uz Baraševas (Mordvijas lēģeru komplekss "Dubrovlag") nometni ŽH-385/3-4. Tā atradās 450 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas. Šajā laikā te bija ieslodzītas arī četras baltiešu sievietes: lietuvietes Edīta Abrutiene un Jadviga Bieļauskiene, igauniete Lagle Pareka un latviete Lidija Lasmane-Doroņina. Viņa nokļuva tā saucamajā "Šaurajā joslā", kas bija sieviešu nometne ar sevišķi brutāliem sargiem un sliktiem apstākļiem. Uz nometnes fizisko un psiholoģisko presingu Irina atbildēja ar bada streikiem. Sods par nepakļaušanos – auksts karceris. Te viņa saslima ar plaušu karsoni. Soda izciešanas laikā viņa turpināja rakstīt, kā pati vēlāk stāstīja, uz ziepju gabaliņa, ierakstot vārdus ar sērkociņu, bet, pēc teksta iemācīšanās no galvas, ziepes noskalojot. 49 apcietinājuma mēnešos esot uzrakstījusi apmēra 150 dzejoļu. "Viņi negribēja, lai es kaut ko rakstu. Papīru man piedāvāja tikai apžēlošanas lūguma rakstīšanai, ko es noraidīju, jo man taču nebija, par ko lūgt piedošanu."(no stāstītā Londonas "The Times" korespondentam Kristoferam Vokeram /Christopher Walker, 15.12.1986./) "Tas ir tikpat kā rakstīt uz datora, jo katru vārdu es varēju izdzēst un ierakstīt vietā labāku." - no intervijas televīzijā. Krieviju viņa raksturoja kā zemi, kuru viņa esot "nosodīta mīlēt" un veltīja tai padomju dziesmas "Широка страна моя родная" parodiju:
No Jelabugas līdz pat Melnās jūras krastiem
Varen plaša mana zeme dzimtā.
Jelabuga ir maza, netīra tatāru pilsētiņa, uz kuru bija izsūtīta dzejniece Marina Cvetajeva, kura tur 1941. gada 31. augustā, uzzinot, ka viņas tuvinieki gājuši bojā Staļina terora rezultātā, izdarīja pašnāvību.

To, kā padomju režīms ierobežoja savu pilsoņu garīgo apvārsni pasaulē, viņa attēloja ar piemēru: gareniski uz pusēm pārgrieztas grāmatas viena puse nedod priekšstatu, kas rakstīts otrajā. Tāds esot padomju režīma pilsoņos radītais priekšstats par pasaules kultūru. 

Kopā ar citām ieslodzītajām Lidija Lasmane-Doroņina parakstīja politieslodzīto vēstījumu pasaules sabiedriskajai domai attiecībā uz ieslodzīto Irinu Ratušinsku. Vēstījumā tika uzsvērts, ka Ratušinska ir visjaunākā Mordvijas koncentrācijas nometņu gūstekne un pirmā sieviete PSRS, kura par pretpadomju propagandu un aģitāciju saņēmusi maksimālo soda mēru.

1986. gadā Anglijā iznāca viņas grāmata "Nē, man baiļu nav". Šo grāmatu Anglijas ārlietu ministrs aizveda uz Maskavu un uzdāvināja Mihailam Gorbačovam. Vai nu grāmatas iespaidā vai daudzo protestu rezultātā, vai arī M.Gorbačova vēlēšanās uzlabot savu starptautisko tēlu, vai daudzu apstākļu sakritības dēļ, īsi pirma PSRS līdera tikšanās ar ASV prezidentu R.Reiganu Reikjavikā, Islandē, Irina 1986. gada 4.oktobrī tika amnestēta un abiem ar vīru beidzot neliedza izbraukt no valsts.

Tā paša gada 18. decembrī Irina Ratušinska ieradās Londonā. Lidojuma laikā viņa deva interviju ārzemju žurnālistiem. Tās laikā viņa nosauca četru sieviešu vārdus, par kurām pasaulei esot jāzina un kurām jāpalīdzot atbrīvoties no padomju ieslodzījuma. Viena no nosauktajām bija latviete Lidija Lasmane-Doroņina. 22. decembrī vizītē pieņēma Lielbritānijas premjere Margarita Tečere. Karaliskajā Albertholā uz viņai veltītu pasākumu ieradās apmēram 4000 apmeklētāju. Viņas grāmata piedzīvoja otro izdevumu. Anglija kļuva viņai par pirmo patvēruma vietu.

1987. gadā Irina pārcēlās uz ASV. Tā paša gada 14. maijā viņai tika atņemta PSRS pilsonība. Irina dabūja darbu Čikāgas Ziemeļrietumu universitātē, kur lasīja lekcijas par krievu literatūru. Pie sevis ciemos viņu uzaicināja ASV prezidents Ronalds Reigans. No piedāvātās ASV pavalstniecības viņa esot atteikusies.
Viņas atteikšanās strādāt pret Krieviju bija par iemeslu attiecību saraušanai ar izdevniecību "Random House".

1990. gada 15. augustā Irinai Ratušinskai piešķīra Krievijas pilsonību bez nosacījuma, ka jāatsakās no Lielbritānijas pavalstniecības. 1991. gada 19. jūlijā Irina Ratušinska tika reabilitēta.
1992. gadā, pretēji ārstu apgalvojumiem, ka Irinai pēc ieslodzījuma bērnu nebūšot, piedzima dvīnīši.
No 1998. gada kopā ar ģimeni dzīvoja Maskavā. Irina rakstīja scenārijus TV seriāliem

.
2017. gada 5. jūlijā Irina aizgāja mūžībā, atstājot vīru Igoru Geraščenko un divus dēlus, Igoru un Sergeju. Izvadīšana notika sestdien, 8. jūlijā.

Josifs Brodskis raksturoja Irinu Ratušinsku kā "skaudri patiesu dzejnieci ar apskaužamu poētisko dzirdi, dzejnieci, kas ar vienlīdz lielisku precizitāti saklausa kā vēsturisko, tā arī absolūto laiku."

Latviešu valodā izdota Irinas Rautušinskas autobiogrāfiskā grāmata "Pelēkais – cerību krāsa", IU "Mācību apgāds", 1998. ("Grey is the color of hope"). Fragments no tās tika publicēts gandrīz desmit gadus pirms grāmatas iznākšanas žurnālā "Avots" nr.10, 1989.