Dziedāšanas skolotāja Irēne Veinberga dzimusi 1925. gadā Limbažos, strādnieku ģimenē. Pēc jaunākās meitas Irēnes piedzimšanas, vecāki pārceļas uz dzīvi galvaspilsētā un tāpēc nākamā mūzikas skolotāja savu bērnību un jaunību pavada Rīgā.

Otrā pasaules kara laikā Irēne pabeidz Rīgas pirmo ģimnāziju. Dārgo studiju maksu sedz valsts, jo viņas tēvs ir bijušais Latviešu strēlnieks, kura nopelnus dzimtenes labā Latvijas valsts novērtē ne tikai ar apbalvojumiem, bet arī ar konkrētu materiālu palīdzību. Pateicoties šim atbalstam Irēnei izdodas iegūt labu izglītību, jo mācību maksu sedz valsts.

Otrais pasaules karš pārtrauc tālākās skološanās iespējas. 1944. gadā vācu okupācijas piespiedu evakuācijas rezultātā Irēne ir spiesta no Liepājas ostas izceļot uz sabombardēto Vāciju. Bēgļu gaitas viņu noved sākumā Vācijas bēgļu nometnēs, pēc tam izdodas šķērsot robežu nokļūstot Dānijā.

No Dānijas viņa atgriežas Rīgā 1949. gadā, cerībā satikt vecākus, brāli un māsu. PSRS okupētā dzimtene repatrianti nepatīkami pārsteidz ar esošo politisko realitāti, kas nesaskanēja ar Staļina aģitatoru paustajiem solījumiem Kopenhāgenā. Pēc atgriešanās dzimtenē Irēne Veinberga sāk mācīties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, kuru pabeidz ar panākumiem, taču bez tiesībām studēt tālāk politisku represiju rezultātā.

Viņas pirmā pieredze koru diriģēšanā rodas pateicoties līdzdalībai Valsts akadēmiskajā Leonīda Vīgnera korī, kura sastāvā Irēne Veinberga dzied vairākus pēckara gadus.

Piecdesmito gadu vidū viņa sāk strādāt par kordiriģenti apavu rūpnīcas Ērglis korim un vada vairākus ansambļus.

Vienlaikus Irēne Veinberga uzsāk dziedāšanas skolotājas darbu Rīgas 8. un vēlāk arī Rīgas 31. vidusskolā, kur viņa sekmīgi un aizrautīgi nostrādā vairāk nekā 15 gadus. Skolotāja vada mācību stundas, audzina klases, diriģē skolas korus ar kuriem sekmīgi piedalās koru skatēs, festivālos un koncertceļojumos.

971. gadā Irēne Veinberga uzsāk savu sen izloloto eksperimentu mūzikas izglītošanas darbā ar pavisam maziem bērniem Rīgas Skolotāju namā, Jura Alunāna ielā 7. ”Man vienmēr ir bijusi vēlēšanās praktiski pārbaudīt vai tiešām nav iespējams visiem bērniem iemācīt dziedāt ” - viņa tolaik atzinās draugiem un tuviniekiem un tāpēc uzsāka vokālās studijas ”Knīpas un Knauķi” darbību. Prakse pierādīja, ka dziedāt var visi, ja muzikālo apmācību iesāk agrā bērnībā.

No 1971. līdz 1994. gadam pie skolotājas Veinbergas dziedāt nāca bērni, kas tikko bija iemācījušies staigāt. Vispirms viņi iemācījās dziedāt un tikai pēc tam runāt. Dalībnieku skaits strauji pieauga un skolotājai nācās izveidot vairākas vokālās grupas. Tā radās arī ”Urdaviņa” un ”Skandīne”, kā ” Knīpu un Knauķu” vokālās studijas turpinājums, jo deva iespēju nepārtraukt dziedāt arī tiem bērniem un jauniešiem, kuri sen jau bija pārauguši pirmsskolas vecuma slieksni, bet dziedāšanu pamest negrasījās.

Pamazām skolotājas Irēnes Veinbergas darba apjoms pieauga un viņa sāka aktīvāk ieslēgt vokālās studijas darbā kā pedagogus arī savus audzēkņus un ilggadējo koncertmeistari Silviju Ērgli.

Paralēli darbam ar vokālo studiju ”Knīpas un Knauķi” Irēne Veinberga mācīja dziedāšanu un vadīja korus Rīgas 11., 50. vidusskolā, Jaunciema pamatskolā un 5. Poligrāfiķu profesionāli tehniskajā skolā.

Viņas sirdsdarbs, protams, bija ”Knīpas un knauķi”. Kopā ar dziedātājiem un viņu vecākiem tika intensīvi modelēti un šūti skatuves tērpi, ierakstītas dziesmas Latvijas radio, skaņu ierakstu firmā Melodija un veikti videoieraksti Latvijas Televīzijā , iestudēti uzvedumi un teātra izrādes. Sadarbībā ar topošajiem un jaunajiem latviešu komponistiem Irēne Veinberga aizrautīgi iestudēja jaunas dziesmas visās vokālās studijas grupās. Īpaši cieša sadarbība izvērsās ar Selgu Menci, Mārtiņu Braunu, Zigismundu Lorencu un citiem tobrīd interesantiem autoriem. Kopā ar mūzikas autoru Zigmāru Liepiņu gatavotais iestudējums ”Momo” Nacionālajā teātrī 1988. gadā knīpām un knauķiem izvērtās par lielu un nozīmīgu notikumu. Tāpat kā iepriekš 1979. gadā kā nozīmīgs fakts atzīmējams veiksmīgā uzstāšanās koncertā ar Zigismunda Lorenca dziesmu ciklu uz Maskavas Lielā teātra skatuves. ”Ceru, ka kāds no jums kādreiz dziedās kādā operā vai dejos baletā uz šiem skatuves dēļiem!”, - knauķiem un knīpām toreiz svinīgi novēlēja skolotāja Veinberga, kārtojot viņus rindā uz Maskavas leģendārās, lielās akadēmiskās operteātra skatuves. Iespējams, ka šis novēlējums ir piepildījies!

Drosmes skolotājai un viņas mazajiem audzēkņiem netrūka gan regulāri piedaloties tautas atmodas koncertos kopā ar pieaugušo folkloras grupu Skandinieki, gan uzstājoties uz Mežaparka skatuves kopā ar leģendāro latviešu trimdinieku grupu Čikāgas piecīši nacionālās atmodas fināla taisnē. Par nopelniem barikāžu laikā Irēnei Veinbergai ir piešķirta 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.

Mūzikas pedagoģes Irēnes Veinbergas drosmīgo un apņēmīgo audzēkņu spektrs ir neierobežots un turpinās laikā.

Sandra Veinberga Rīga - Stokholma

Padomju skolas bērniem tas bija neierasti. Skolotāja Veinberga mācīja ne tikai dziesmu, bet arī strādāt ar elpu - savākt punci , mācīja - par ko ir dziesma, mācīja uzvesties uz skatuves un dziedāt tā, lai acīs ir mirdzums nevis tikai līgoties kā niedrēm vējā. 

Skolotāja pirms koncertiem un TV ierakstiem stāstīja kā dažāda vecuma jaunkundzes senos laikos nēsājušas tautastērpu, ka vainags nav spraužams uz pakauša, ka parastu baltu lakatiņu var apsiet arī interesanti.

Mēģinājumos, ja kādam uzreiz neveicās ar melodijas uztveršanu, skolotāja pacietīgi sēdēja blakus un dziedāja ausī tik ilgi, kamēr bēns melodiju uztvēra. Ja kāds bija nobijies vai gadījās kāds bēda, skolotāja mazo, auksto un trīcošo rociņu tik ilgi turēja savā siltajā un mierīgajā plaukstā, kamēr bailes pārgāja un asaras nožuva. Ja kādam pēc mēģinājuma kavējās pakaļnācēji, skolotāja pacietīgi gaidīja. Savukārt tos lielos bērnus, kas paši brauca mājās un kāpa laukā ar skolotāju vienā pieturā, viņa pavadīja līdz tumšajai kāpņu telpai un sasaucās tik ilgi, kamēr bērns bija nonācis līdz dzīvokļa durvīm.

Zanda Radziņa - Nekropole.lv