Dzimusi Rīgā pazīstama mākslas fotogrāfa Kārļa Baula un viņas sievas Paulīnes ģimenē. Viņa uzauga Latvijas galvaspilsētā un iemīlēja tās augsto kultūras līmeni. Kara laikā beigusi 2. pilsētas ģimnāziju, kurā mācoties, viņa līdztekus bija apmeklējusi arī Nacionālās operas baleta skolu. Irēne tomēr vēlējās studēt medicīnu. Toreiz, vācu okupācijas laikā, tāds nodoms bija saistīts ar uzspiestām klaušām un darba dienestu. Irēne izvēlējās pēdējo. Aizbraukusi uz Vāciju, viņa cieta gaisa uzlidojumā un tikai pateicoties glābēju rīcībai, tika pēc vairākām stundām no drupām izrakta. Pēc kara Irēnei ļoti drīz izdevās immatrikulēties Maksimiliana universitātē Minhenē, gan zobārstniecības fakultātē, jo medicīnā uzņemto skaits jau bija pilns. Viņa cītīgi mācījās un beidza studijas 1950.gadā. 1948.gada otrā pusē Irēne iestājās nesen nodibinātajā latviešu studenšu korporācijā Staburadze. Tai pat laikā daļa Minhenes latviešu studentu bija izveidojuši savu korporāciju Fraternitas Vanenica. Kopēji rīkotajos vakaros Irēne iepazinās ar Fr. Vanenica locekli, būvinženierzinātņu studentu Franci Krečko, ar kuru vēlāk, 1950.gada Ziemassvētkos Ņujorkā noslēdza mūža derību. Ļoti ātri, vēl Vācijā esot, Irēne iegūst Staburadzes krāsas un ar lielu pašatdevi darbojas konventa dzīvē gan par sekretāri, gan viceseniori. Šai laikā korporācijas darbība ir ļoti aktīva. Uzņem jaunas kandidātes, konventi un audzināšanas stundas notiek vismaz reizi nedēļā. Bez tam, vēl arī dažādi sarīkojumi. Bet ar 1950.gadu pilnā mērā sākās lielā izklīšana. Kad Staburadzei ir tikko pagājusi trešā dzimšanas diena, Irēne Baula (jeb Vijolīte, kā viņu konventā sauca) sāk pakot ceļa somas, lai kopā ar savu māti dotos uz jauno zemi. Aiz muguras paliek skaistā, kaut arī karā stipri cietusī Bavārijas pērle Minhene, studiju gadi, jaunības atmiņas...

lebraucot ASV, Irēne strādā dažādus darbus. No Vācijā pabeigtām studijām zobārstiem Amerikā tai laikā atzina tikai vienu gadu, trīs bija jāpārstudē kādā ASV zobārstniecības skolā un jāiegūst jauns diploms. 1953.gadā Irēni Krečko un vēl divas latvietes uzņem Ņujorkas universitātē, kuru visas trīs beidz 1956.gada pavasarī. Studiju sākumā, īsi pirms Ziemassvētku brīvdienām, kad teju, teju nokārtoti pirmā pusgada eksāmeni, Irēnei piedzimst pirmais bērns — dēls Andrejs, kas pieaudzis, arī izvēlas zobārsta profesiju. Vēlāk divi nākošie dēli Valentīns un Edvīns, studē medicīnu un kļūst par ārstiem. Visi trīs seko tēva pēdās un iestājas Fr. Vanenica, bet meita Anita, studēdama skolotājas un žēlsirdīgo māsu zinības, pievienojas mātes korporācijai Staburadze. Paralēli praksei un ģimenei Irēne Krečko ļoti aktīvi darbojas Staburadzē un plašākā latviešu sabiedrībā. Pateicoties viņas enerģijai, Ņujorkā nodibinājās staburadžu kopa. 1993.gada pavasarī viņa kopā ar fil! Zentu Ramani aizbrauc uz Latviju un palīdz tur nodibināt Latvijas staburadžu kopu, reģistrējot to pie Latvijas Universitātes kā korporāciju Staburadze. Irēne uzņēmās pirmās audzinātājas pienākumus. Latvijas staburadzes bija viņas acuraugs, viņas meitenes, kuras viņa vienmēr atcerējās un par kurām rūpējās. Savā sirdī aizgājēja bija ieslēgusi vēl tik daudzus — savu ģimeni, radus, draugus, leikhēmijas slimos bērnus Latvijā un visus, kuriem vajadzīga palīdzība. Viņa atbalstīja māksliniekus, uzņēma tos savā mājā pat tad, kad daļa trimdas sabiedrības šaubījās par tādas rīcības, kā tagad saka "politisko pareizību". Savā laikā Dr. Krečko kļuva pazīstama kā "pusnakts zobārste", pie kuras pēc izrādēm un izstādēm mākslinieki no Latvijas nāca salabot zobus un bija viņai bezgala pateicīgi. Aizgājējas palīdzības darbu uzskaite aizņemtu vairākas lappuses. Viņa pati par tiem runāja reti. Darbošanos tēvzemes labā bija ievērojusi Latvijas valdība un 1995. g. 18.novembrī paziņoja, ka Irēnei Krečko ir piešķirts Trīszvaigžņu ordenis. Viņai tas sagādāja lielu prieku un aizkustinājumu, bet viņa bija nolēmusi ordeni saņemt Latvijā no valsts prezidenta rokas. Taču Likteņa Lēmējs bija izlēmis citādi. Jau tai pat 18. novembra naktī Irēni ievietoja slimnīcā ar sirdstrieku. Kaut arī sākumā likās, ka būs labi, pamazām radās komplikācijas, un 1996. g. 7. oktobrī apstājās pukstēt viņas mīlestības pilnā sirds. Atvadīšanās dievkalpojumu Salas baznīcā Ņujorkā vadīja trīs mācītāji: emeritus Rihards Zariņš, Lett., Laris Saliņš un Dr. Arvids Ziedonis. (Universitas, 01.07.1997)