Par latviešu mākslinieci Inesi Salaku (1960. 13. I- 2010. 2. III) tagad jārunā pagātnes formā: varonīgais, bet nevienlīdzīgais cīniņš ar smago slimību vairāku gadu garumā ir beidzies... Šai ziņai būs grūti noticēt visiem tiem, kuri Inesi joprojām labi redz gara acīm: mazotnē - eņģelim līdzīgu bērnu, vēlāk - Mediņa mūzikas vidusskolas audzēknīti ar vijoles futlāriti pie rokas, pēc dažiem gadiem - gaišu un uzņēmīgu Maskavas konservatorijas absolventi un Latvijas operas orķestra mākslinieci.
Divus pēdējos gadu desmitus Ineses mājas bija Meksika un darba vieta - Meksikas valsts filharmonijas simfoniskais orķestris.
ledomāsimies, ka fonā skan P.Čaikovska ..Romance", ko Inesei tā patika atskaņot kopā ar brāli pianistu Renē Salaku, un pašķirstīsim lielu, latviešu zīmēm, tautasdziesmām un nošu rakstiem rotātu grāmatu: pirmā lappuse tajā veltīta vectēvam, diriģentam, folkloristam un koklētājam Artūram Salakam, nākamā lappusē lasāms Artūra dēla, leģionāra Ulža, dzīves gājums, vissaulainākā ir trešā lappuse: Salaku ģimene ar četru bērnu pulciņu no Venecuēlas atgriežas Latvijā, māmuļa Gaida pastarīti Inesi nes zem sirds. Tāda bija Ineses pirmā un spožā debija, ienākšana šajā pasaulē, piepildot tēva, koktēlnieka Ulža Salakas, viskvēlāko sapni: visi bērni runās latviešu valodā un izmācīsies augstskolās! Bērni vecāku sapņus pat pārspējuši: Renē, Gunta un mazā māsiņa Inese kļuva par mūziķiem (ar šo talantu kā saulē mirdzošiem sarmas dimantiem Dievs burtiski apbēris visu Salaku dzimtas koku).  Andris izmācījās par ķirurgu, Ingrīda - par skolotāju. Spožā altvijolniece Inese Mehiko izturēja konkursu laikā, kad Latvijā Baltā nama māksliniekiem pamats burtiski bruka zem kājām. Meksikas orķestrī arfu jau spēlēja Salaku vecākā māsa Gunta. (Viņai vēl padomju dzelzs priekškara laikā izdevās caur Bulgāriju nokļūt Vinē, pasaules orķestrantu tirgū, no turienes Meksikā.)
Inese nebija tikai māksliniece, viņas čaklās rokas prata apdarīt visus sievietei tik neizbēgamos mājas darbus. Un galvenais: viņa laida pasaulē meitu Lusini un dēlu Matīsu. Lai gan īss ir tas dzīves laiks, ko Inesei liktenis ļāva būt kopā ar mīļajiem, viņa ielikusi saviem bērniem šūpulī to, ko spēj dot tikai māte: prieku par dzīvi un dzīvību, kas dāvāta tikai vienreiz.
Visskumjākais pasaulē ir tukšums, kas uz kādu laiku ieņem dzīva, nesen aizgājuša, cilvēka vietu: tukša gultiņa, tukša vieta pie rakstāmgalda, tukšs krēsls orķestra kopainā, klusumā sastindzis instruments... Un tomēr - atmiņu gaisma ir stiprāka un spēcīgāka par katru nāves elpas ledaino pieskārienu: Inese Salaka dzīvo savu tuvinieku, kolēgu, skolnieku atmiņā, apliecinot seno sakāmvārdu: aizgājušie mūsu domas saista stiprāk nekā dzīvie.

Avots: Laiks, 11.12.2010