Vietalvas Dziedātāju (vēlākās Labdarības) biedrības vēstures avotos vairākkārt pieminētais Indriķis Rumpe ir viens no biedrības dibinātājiem 1870. gadā, kurš kā klusais biedrs un atbalstītājs ļoti dāsni ziedoja līdzekļus biedrībai kultūras un izglītības pasākumu rīkošanai. I. Rumpe arī sniedza vislielāko naudas ziedojumu no visiem novadniekiem Vietalvas Labdarības biedrības nama celšanai. Kas tad bija šis latviešu patriots dāsnais mecenāts, un kā viņš bija ticis pie lielas turības laikā, kad tikai maza daļa latviešu zemkopju bija kļuvuši par savas zemes īpašniekiem, bet vairākums veica algotu darbu muižnieku vai latviešu zemturu saimniecībās?

Pagaidām nav izdevies noskaidrot precīzu Indriķa Rumpes dzimšanas laiku, bet cik var noprast no dažādiem avotiem, viņš dzimis ap 1840. gadu zemnieku ģimenē Veckalsnavas „Rumpēs”. Enerģiskais, uzņēmīgais un apsviedīgais jauneklis lieliski izmantoja iespējas, ko sniedza laikmets, kad Baltijas guberņās un visā Krievijas impērijā bija atcelta dzimtbūšana un strauji attīstījās brīvā tirgus saimniecība.

Pļaviņu apkaimes saimniecisko un sabiedrisko uzplaukumu ārkārtīgi veicināja 1861. gadā atklātā dzelzceļa līnija RīgaDaugavpils (tolaik Dinaburga) un Stukmaņu stacija (Station Stockmannshof). Dzelzceļa satiksme sniedza iespējas mūsu puses lauku ļaudīm ātri nokļūt Rīgā un nogādāt turp lauksaimniecības preces. Starp staciju un Pļavu krogu (šis krogs un viensēta „Pļaviņas”, tagadējās pilsētas aizsākums, piederēja I. Rumpem) līdz tam neapdzīvotajā pļavā sāka veidoties apdzīvota vieta ar tirgotavām un preču noliktavām. Tirgotājs Indriķis Rumpe bija pirmais, kurš sāka aktīvi izmantot dzelzceļa sniegtās iespējas. Viņš uzcēla preču noliktavas (spīķerus) blakus Stukmaņu stacijai, savu namu Daugavas krastā, kurā bija veikals (tolaik Rumpes bode) un tirgotāja ģimenes dzīvoklis. Arī citi uzņēmēji sāka celt savus veikalus, noliktavas un namus Stukmaņos, un ar laiku visas Austrumvidzemes satiksme un tirdzniecība gāja caur Stukmaņiem.

Kā stāsta odzienietis Bernhards Mežmalis atmiņu krājumā „Savā pusē” (2006. gadā grāmatu sakārtoja un izdeva Jānis Miļūns), „ap to laiku [kad sāka darboties dzelzceļa satiksme] Pļaviņās plašu tirdzniecību izvērsa manas puses izcelsmes tirgotājs Rumpe, ko vietējā mīkstā izloksnē sauca Pļaviņu lielais Ruemps. Viņš bija reģistrēts [Rīgas] pirmās ģildes lieltirgotājs ar eksportiera tiesībām. Tie papīri toreiz maksājuši 500 rubļus [tam laikam ļoti liela summa] un nodrošinājuši muižnieku vai viņam līdzīgo tiesības. Rumpe savu tirdzniecību ievirzīja plašā Vidzemes (..) apkārtnē. Viņa pārstāvji [Mārtiņš] Zvejnieks Odzienā un [Andrejs] Dūms Vietalvā – jau vasarā apbraukāja vietējos pagastus pat līdz Lubānai un ražu no saimniekiem nopirka, kad tā vēl atradās vārpās. Darījumus noslēdza ar attiecīgas rokas naudas iemaksu. Tas pats ticis darīts ar liniem (..). Rudeņos pēc apkūlībām zemnieku labību vezumi no visām pusēm saplūduši Pļaviņās, nereti no zemnieku vezumiem tieši vagonos. Šādi vilciena sastāvi Rīgā tieši uz ārzemju kuģiem. Rumpe šādā veidā nodrošināja zemniekiem drošu ražas nodošanu un samaksu, izskauda arī mazos, pa lielākai daļai negodīgos labības un linu uzpircējus. Rumpes rīcība toreiz zemniekus nostādīja uz daudz drošākiem pamatiem, tā ka tie varēja skolot bērnus un atļauties kulturālām vajadzībām dot naudu. Lielais apgrozījums vairojis arī Rumpes turību, un kādreiz Stukmaņu grāfs Medems teicis, ka Rumpis Pļaviņās dzīvojot turīgāk un pārticīgāk, nekā viņš Stukmaņu muižā”.

I. Rumpe bija ne tikai plaši pazīstamā un vērienīgā tirdzniecības uzņēmuma „I. Rumpe Stukmaņos” dibinātājs un īpašnieks, Stukmaņu miesta dibinātājs, bet arī būvmateriālu fabrikas īpašnieks, kura bija izveidota Rumpem piedrošajā Līkummuižā (Stabliten) un plašajā zemes īpašumā, kas atradās Daugavas kreisajā krastā pretī Stukmaņu miestam (tagad Ābeļu pagasta „Līkumi”). Fabrikā no cementa izgatavoja jumta dakstiņus, grīdas flīzes un bruģakmeņus. Tuvumā bija ķieģeļnīca un divi kaļķu cepļi. Līkummuižas zemē akmeņu un Daugavas krastos dolomīta radžu bija diezgan priekš vērienīgas ražošanas. Fabrika gadā saražoja ap 85 tūkstošiem dakstiņu un ap 80 tūkstošiem gabalu cementa flīžu. Šos ražojumus fabrika pārdeva gan tepat Vidzemē, gan arī tirgoja uz dažādām Krievijas impērijas pilsētām. 1901. gadā I. Rumpes un O. Hensella fabrika ar saviem ražojumiem cementa dakstiņiem, krāsainajām mozaīkas flīzēm un cementa bruģakmeņiem piedalījās Rīgas 700. jubilejas izstādē, un par šiem izstrādājumiem saņēma valsts bronzas medaļu.

Indriķa Rumpes darbīgais mūžs noslēdzās 1900. gada 10. septembrī. Viņš apbedīts paša izveidotajā ģimenes kapsētā priežu ieskautā paugurā blakus Līkumu muižai. Kā latviešu laikrakstos publicētajā nekrologā teikts, aizgājējs kā tirgotājs un sava uzņēmuma vadītājs atstāja apzinīga, centīga un godsirdīga vīra slavu. Ar paša iegūtu lietpratēja izveicību un neatlaidību, viņš trijos gadu desmitos savu uzņēmumu pacēlis ievērojamā augstumā. Arī uzņēmuma darbiniekiem un apkārtējiem lauksaimniekiem viņš palicis atmiņā kā labvēlīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un saticīgs cilvēks.

Indriķim Rumpem bija trīs dēli Pēteris, Jūlijs un Aleksandrs. Jaunākais mira pāragri, bet Pēteris, Tērbatā izstudējis medicīnu, vēlāk bija Pļaviņu apkaimē iecienīts ārsts, savukārt, Jūlijs pēc mehānikas studijām Rīgas Politehnikumā un Pēterburgas universitātē, veiksmīgi strādāja savā profesijā, kā virsnieks piedalījās Latvijas Atbrīvošanas karā un 1927. gadā kļuva par pirmo jaunās Pļaviņu pilsētas galvu.

Avots: http://news.lv/Plavinu-Novada-Zinas