Rīgas 4. vidusskolas ilggadējs vadītājs.

Dzimis 1872. gadā Lutriņu pagasta skolotāja ģimenē. 1893. gadā beidzis Kuldīgas skolotāju semināru. Jaunstrāvnieku kustības dalībnieks. Dažus gadus bijis skolotājs Siguldas un Rankas tautskolās. No 1896. līdz 1905. gadam strādnieku palīdzības biedrības "Jonatans" skolas pārzinis Rīgā. Aktīvi piedalījies sociāldemokrātiskajā pagrīdes kustībā.

1905. g. revolūcijas laikā kopā ar J.Ozolu, J.Celmu, K.Deķēnu, J.Asari, V.Zeļenko u.c. organizēja Latvijas skolotāju kongresu. Pēc kongresa īsu laiku darbojās latviešu skolotāju centrālajā birojā.

Pēc revolūcijas sagrāves emigrējis uz Somiju un Zviedriju.

1907. gadā atgriezās Krievijā. Studējis Maskavas komercinstitūtā. Sastādījis latviešu mācību grāmatas.

1917. gadā Tērbatā sanākušā otrā latviešu skolotāju kongresa vadītājs.

Latvijā atgriezās1919. gada pavasarī.

Latvijas neatkarības laikā 1920.gadā iecelts par Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijas direktoru..

Sastādīja lasāmo grāmatu "Avots". Publicējies presē.

Atstādināts no amata un aizgāja pensijā pēc K.Ulmaņa 1934. gada apvērsuma.

Zaudējis kāju - to pēc apsaldējuma nācies amputēt.

Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā tuvojoties atkārtotai padomju okupācijai, ar sievu devās bēgļu gaitās.

Sākotnēji mitinājās Hanavas bēgļu nometnē, vēlāk devās uz ASV. Tur sākotnēji dzīvoja Mičiganā, vēlāk Denveras pilsētā Kolorado štatā pie meitas un znota A. Gulbja.

Miris nepilnu 89 gadu vecumā 1961. gadā.

Rīgas Raiņa kapos apglabāti mirušā skolotāja Indriķa Rītiņa un viņa dzīves biedres pelni, kas uz dzimteni nosūtīti urnā no ASV. Sirsnīgus atvadu vārdus teica vecie skolotāji F. Vitenberga , F. Osis.