Absolvējis Rīgas 5.vidusskolu un Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta (LVFKI) pirmo pēckara izlaidumu (1952.g.). Strādājis par sporta instruktoru, bet sākot ar 1966.gadu pastāvīgā darbā LVFKI. Sākumā par vecāko pasniedzēju vieglatlētikas katedrā. Ar 1975.gadu iecelts par docentu Fiziskās audzināšanas teorijas un metodikas, pedagoģijas un psiholoģijas katedrā, 1985.gadā ievēlēts par katedras vadītāju. I.Liepiņš aizstāvēja pedagoģijas zinātņu kandidāta disertāciju un 1991.gadā tika ievēlēts par profesoru. Vienlaikus ar jauno pedagogu izglītošanu darbojies kā vieglatlētikas treneris. I.Liepiņa vadībā uzauguši 24 sporta meistari, divi starptautiskās klases sporta meistari. Viņa audzēkņi Juris Silovs un Inta Kļimoviča-Drēviņa izcīnījuši medaļas olimpiskajās spēlēs. Vairāk kā 60 publikāciju autors, uzrakstījis nozīmīgu mācību grāmatu „Fiziskās kultūras teorija”. Vairakkārt apbalvots ar PSRS medaļām, LPSR Goda rakstiem. Viņam 1971.gadā piešķirts Nopelniem bagātā trenera nosaukums. 1997.gadā I.Liepiņam piešķirts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Emeritus profesora nosaukums.

1997.gadā "Latvijas vēstnesī" viņš pat par sevi raksta: "Esmu dzimis 1930. gadā. Uzskatu sevi par pārdaugavieti, tur aizvadīta mana bērnība un jaunība. Mārtiņa baznīcā pie mācītāja Stanges apmeklēju svētdienas skolu. Pēc 4. pamatskolas mācības turpināju 5. vidusskolā, to beidzu ekstrnātā. Latviešu valodas eksāmenu man bija tas gods kārtot pie profesora Jāņa Endzelīna, bet latīņu valodā - pie slavenā antīkās literatūras tulkotāja Augusta Ģiezena. Mans vectēvs Juris Liepiņš piedzima Sēlijā, nepazina slimības un nodzīvoja līdz 99 gadiem. Tikai divi mēneši palika līdz lielajai jubilejai. Viņš bijis huzārs. Pie sienas karājās tāda smalka bilde - vectēvs formas tērpā ar tresēm. Visu mūžu smagi strādājis, īsts darbarūķis. Mātes māte Anna cēlusies no lībiešiem. Viņa bija ļoti labestīga, sirsnīga. vecmāmiņa paredzēja savu aiziešanu, un mēnesi pirms tam mēs abi devāmies ceļojumā uz viņas dzimto pusi. Uz Dundagu braucām ar mazo bānīti. Kad tas nespēja uzvilkt kalnā, kāpām ārā, mežā meklējām malku, lai varētu kurināt. Tikai tad turpinājām ceļu. Abi izstaigājām visus ciemus. Vecāmāte atvadījās no jūras, no senčiem kapos, izraudājās, noskūpstīja Oskara Staltes akmeni. Tur bija vesels ciemats ar Staltēm, mūsu attāliem radiniekiem. Pēc mēneša vecā māte aizgāja viņā saulē. Mūsu dzimta raksturīga ar ilgdzīvotājiem. Tēvs Viļums nomira 88. dzīves gadā. Tāds Blaumaņa goda vīrs ar zelta rokām, visu ko prata. Māte Emīlija nodzīvoja līdz 83 gadiem, lai gan kādu laiku bija strādājusi par stikla pūtēju. Bērnus nepēra, audzināja ar labu vārdu. Ar sportu sāku nodarboties agri. 1949.gadā "Daugavas" sporta skolā Baldones ielā trenēju bērnus vieglatlētikā. 1952.gadā mani uzaicināja par Latvijas izlases treneri. Desmit gadu laikā vairāki mani audzēkņi kļuva par republikas rekordistiem, čempioniem. Kopš 1955. gada esmu ciešām saitēm saistīts ar fiziskās kultūras augstskolu - tagadējo Sporta pedagoģijas akadēmiju. 1969. gadā man piedāvāja darbu toreizējās PSRS izlasē par vecāko sprinta treneri. Šai darbā biju līdz 1981.gadam. Ar audzēkņiem man saglabājušās ļoti labas attiecības - tiekamies. saņemu vēstules. Pēdējos gadus vadu Sporta teorijas katedru, cenšos dalīties savās zināšanās. Daudz esmu domājis par to, kā ar fiziskiem vingrinājumiem uzlabot bērnu un vecāku cilvēku veselību. Man ir pāri par 100 publikāciju, esmu triju mācību grāmatu autors, patlaban top ceturtā “Veselības treniņš". Man bija tikai kādi 12 gadi, kad krusttēvs Oskars mani aizveda uz bibliotēku, iepazīstināja ar Britu lielo enciklopēdiju un citām ārzemju grāmatām. Radās interese par valodām. Krievu toreiz bija jāmācās obligāti. Esmu apguvis arī vācu un angļu valodu, tajās brīvi runāju un tulkoju. Varu tulkot arī no poļu, čehu un serbu valodas. Esmu apmeklējis vairākas Eropas valstis, Vācijā lasījis lekcijas. Kolēģi no Dānijas, Norvēģijas un citām zemēm ierodas pie mums apgūt pieredzi. Pats vairs aktīvi nesportoju, tikai no rītiem mazliet paskrienu, lai neierūsētu. Vaļasprieki man ir vairāki. Jau kopš 1937. gada krāju pastmarkas. Kolekcija ir divreiz izputējusi un sākta atkal no jauna. Manas tēmas ir Eiropa līdz 1945. gadam un mūsdienu brīvā Latvija. Esmu izveidojis 5 albumus ar 47 000 marku. . Tikai labus vārdus varu teikt par savām dzīvesbiedrēm. Biruta man dāvājusi meitu Diānu un dēlu Edmundu, taču 1975. gadā viņa traģiski aizgāja bojā autokatastrofā. Esmu bagāts ar trim mazbērniem: Rolandu, Kristīni un 14 gadus veco Emīlu. Varbūt, ka tieši viņš sekos manās pēdās: patlaban pie trenera Rimbenieka Emīls apgūst basketbola spēles pamatus. Priecājos par jaunajām atvasēm. Mana otrā sieva Laima Stauere ir filoloģe un strādā kādā vācu firmā. Laima ir mans labais gariņš, citu darbu vidū viņa koriģē arī manus sacerējumus. Nesen mūsu akadēmija svinēja 75 gadu jubileju. Bija prieks, ka esam tik liela sportistu brālība, ka vairākas paaudzes veikušas lielu darbu. Un gandarījums, ka tajā ir arī mana mūža ieguldījums."