Ilze Bernsone

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
29.12.1946
Miršanas datums:
06.01.2021
Tēva vārds:
Jura meita
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Bernsone
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Šī gada sākumā noslēdzās Ilzes Bernsones dzīves ceļš. Tas bijis bagāts, radošas darbības un cilvēcisku attiecību piepildīts. Par savu profesionālo un principiālo darbu Ilze ir bijusi novērtēta: 2005. gadā viņu apbalvoja ar Atzinības krustu, bet 2014.gadā saņēma Satiksmes Ministrijas atzinības rakstu “Par mūža ieguldījumu Latvijas jūrniecības attīstībā”.

Mēdz uzskatīt, ka nav neaizstājamu cilvēku. Un tā arī ir, jo neviena vieta jau tukša nepaliek, bet pēc būtības nevienu cilvēku nevar aizstāt. Jā, aizgājušo vietā nāks citi, bet tas jau būs pavisam cits stāsts. Labāks vai sliktāks, bet citādāks gan. Ilzes Bernsones stāsts ir galā, bet stāsts par viņu turpināsies, jo paliek viņas paveiktais, paliek kopīgi piedzīvotais, no atmiņas nepagaist Ilzes trāpīgi teikta piezīme. Pēdējā telefona sarunā, vien pāris dienas pirms viņas aiziešanas mūžībā, Ilze teica: “Esmu pateicīga Dievam par katru uzdāvināto dienu.”   

2015. gada 30. oktobrī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kuģniecības nodaļas vadītāja Ilze Bernsone pavilka svītru savam darba mūžam un toreiz teica, ka pie sevis apņēmusies: šī būs viņas pēdējā publiskā uzstāšanās, bet tas gan nenozīmējot, ka viņa pilnībā noiešot pagrīdē. Kā Jūrniecības gadagrāmatas redaktorei man bija ļoti skumji, ka Ilze kategoriski atteicās rakstīt savu kārtējo rakstu gadagrāmatai, jo apzinājos, ka lasītāji noteikti vēlētos izlasīt precīzo, līdz pēdējam burtam nostrādāto un interesanto stāstījumu par kādu no jūrniecības vēstures tēmām. Viņa taču to bija darījusi divdesmit piecu gadu garumā – no pašas pirmās gadagrāmatas, kad aizsāka daudzus stāstījumus, un viens no tiem ir par to, ko glabā muzeja fondi. Pirms divdesmit pieciem gadiem Ilze rakstīja, ka „Latvijas Kuģniecības vēstures nodaļā glabājas apmēram divdesmittūkstoš materiālu – stāstījumu un aprakstu par cilvēku un kuģu likteņiem, ostām, navigācijas zīmēm un daudzām citām ar jūru un kuģniecību saistītām tēmām”. Gadu gaitā muzeja fondi ir papildinājušies, klāt nākuši jauni eksponāti un jūrnieku likteņu apraksti.

Ilzes Bernsones darba mūžs ir bijis piepildīts, un tas ir pavisam droši.

Kuģniecības muzejā beidzies Ilzes Bernsones laikmets.

„Man ir piecdesmit gadu ilgs darba stāžs, no kuriem četrdesmit trīs nostrādāti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, un no tiem trīsdesmit seši par Kuģniecības nodaļas vadītāju. Vienreiz taču ir jāmet miers. Pirmkārt jau sevis dēļ un, otrkārt, apkārtējo dēļ. Tik daudz ir redzēti cilvēki, kuri to strīpu nav mācējuši novilkt, un tad reizēm kļūst viņu žēl un mazliet tā kā neērti, jo viņi nesaprot, ka apkārtējie tos sāk slavēt vecuma, nevis nopelnu dēļ,” skaidro Ilze.

Atbildot uz manu jautājumu, vai viņa ir rūdīta vēsturniece, Ilze atzīstas, ka tie būtu meli, ja viņa teiktu, ka vēsture viņu patiešām interesēja un patika. „Nepatika,” strikti, tā, kā tikai viņa to prot, nosaka Ilze. „Es biju eksakts cilvēks, mana stiprā puse bija matemātika, tāpēc nebūt neesmu nekāds tūdaliņš.”

Bet, pirms stāstīt par profesijas izvēli un turpināt sarunu, Ilze teica: „Es tomēr vēlētos nelielu ievadu. Esmu dzimusi rīdziniece, un ne pirmajā paaudzē. Manā ģimenē, īpaši mammai, bija tādas vērtības, ka cilvēks bez augstākās izglītības nevar. Viņa pati pirms kara bija beigusi vēstures fakultāti, lai gan kara un ģimenes dēļ savā specialitātē nebija strādājusi. Vecaistēvs no tēva puses bija viens no korporācijas „Tālavija” dibinātājiem, arī ar augstāko izglītību. Tēvs, citi radi, tagad arī māsas dēls, visi ir bijuši „tālavieši”. Es nāku no šādas ģimenes, tāpēc skaidrs bija viens – bez augstākās izglītības nevarēšu iztikt arī es.”

Bet kāpēc tad vēsture?

Izvēle bijusi netīša, jo vidusskolas pēdējās klases pēdējā ceturksnī, kad citi klasesbiedri cītīgi gatavojušies eksāmeniem, Ilze, kura bija Latvijas jaunatnes vieglatlētikas izlasē, trenējās sporta nometnē un no gala eksāmeniem bija atbrīvota. Netīšām, varētu teikt, pat nejauši izvēlējusies vēsturniekus, vairāk, lai izpatiktu vecākiem, un arī iestājeksāmeniem bijis vieglāk sagatavoties.

Sarunas laikā Ilze vairākas reizes atzīstas, ka ļoti svarīgas lietas viņas dzīvē notikušas nejauši, lai gan, vairāk nekā divdesmit piecus gadus pazīstot Ilzi, man pat prātā nevarēja ienākt, ka tā Ilze, kuru es pazīstu, varētu paļauties uz nejaušībām. Un joprojām esmu pārliecināta, ka tās vairāk bijušas likumsakarības – īstajā laikā sastapti cilvēki vai piedzīvotas situācijas, kas mainījuši dzīves plūdumu.

1970. gads. Šī bilde bija žurnālā „Padomju Latvijas Sieviete”. Mana draudzene bija žurnāliste, un, ja pie rakstiem par pedagogiem vajadzēja ilustrāciju, es biju modele. Bet vispār šī ir mana pirmā nopietnā darba vieta Rīgas 11. vidusskolā.Kad vēl studiju gados Ilzei pavisam nejauši piedāvāta vēstures skolotājas vieta 11. vidusskolā, tagadējā Franču licejā, viņa piekritusi un bijusi pārliecināta, ka tur nostrādās visu mūžu, jo padevies darbs ar jauniem cilvēkiem un patikušas aktivitātes. Uz laiku Ilze kļuvusi par direktora vietnieci audzināšanas darbā, bet, kad vajadzēja saņemt Drošības komitejas apstiprinājumu, tāds netika dots.„Divas reizes es tādu spiedienu esmu izjutusi. Pirmo reizi, kad mani skolā neapstiprināja direktora vietnieces amatā, un otro reizi, kad, jau strādājot muzejā, vajadzēja braukt uz muzejnieku simpoziju Austrijā, un mani turp nepalaida. Labs draugs, kurš strādāja orgānos, skaidri pateica, ka mani nelaiž tāpēc, ka radi ārzemēs. Bet es to daudz nepārdzīvoju. Bija, kā bija. Tagad daudzi ar tādu kā sāpi atceras, ka krievu laikos daudz cietuši. Es necietu, biju jauna un pieņēmu, ka tas tā ir.”

Vai es vispār tur vēlos būt?

Šādu jautājumu izmisusi sev uzdeva Ilze, kad nākamajā dienā vajadzēja iet uz pārrunām ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori. „Muzejā es nonācu pavisam nejauši,” Ilze stāsta par kārtējo nejaušību, bet manā interpretācijā par likumsakarību savā dzīvē. „Manai kursa biedrenei, kura pēc dabas bija lēnīga, darbs muzejā ļoti patika. Nejauši satikāmies, iegājām kafejnīcā, un es tikai tā starp citu saku, ka laikam iešu prom no skolas, jo skolā sagadīšanās dēļ notikuši daži pārpratumi, uz ko viņa – bet mums muzejā ir brīva vieta. Tolaik dabūt darbu muzejā nemaz nebija tik viegli, jo gribētāji stāvēja rindā. Viņa mani bija ierunājusi direktorei, arī pārrunas bija sekmīgas. Sāku strādāt muzejā, un manā izpratnē sākās šausmas. Pēc aktivitātēm skolā, kad dzīve bija piepildīta, piedevām es meklēju iespējas, kā vēstures stundas padarīt interesantākas, sākās lēns muzeja ritms: cilvēks apgūst ekspozīcijas, bet pa dienu sēž pie galda un lasa grāmatas. Man tas šķita briesmīgi, tomēr četrdesmit trīs gadus es muzejā aizkavējos.”

Teiktais par aizkavēšanos, protams, jāuztver kā ironija, ko Ilze visai meistarīgi prot pielietot tad, kad jāpasaka nopietnas lietas vai jāraksturo kāda situācija, bet varbūt arī tad, kad tik ļoti negribas parādīt savu sentimentalitāti, ko viņa nu nemaz nav pieradusi izrādīt.

Jaunība dara savu

Kad Ilze ienāca muzejā, tur strādāja daudz jauniešu. Nodaļu vadītāji gan bijuši pieredzējuši muzejnieki, izņēmums tikai Kuģniecības nodaļa, kuras priekšnieks bijis tikko no dienesta armijā pārnākušais Juris Siks, kurš divdesmit gadus ir Ilzes laulāts vīrs.

1980. gads. Ekspedīcija Kolkā. No kreisās: Juris Siks, Ilze Bernsone, Aigars Miklāvs un Klāra Radziņa.

Ap 1978. gadu. Ilze un Juris ekspedīcijā Kurzemē.

Tolaik Ilzei bija divdesmit pieci, Jurim divdesmit septiņi. „Mēs nācām ar savām idejām. Sākām braukt ekspedīcijās. Tagad es, protams, negribētu braukt prom no mājām uz veselu nedēļu, bet tolaik tas bija tik aizraujoši, mēs abi bijām jauni, kāpēc ne?”

Ilze atzīst, ka tieši ekspedīcijās viņa iemācījusies strādāt ar cilvēkiem un komplektēt krājumus. Tas bija tikai normāli, ka vienā dienā tikās ar desmit un varbūt vēl vairāk cilvēkiem, bet nevarētu gan teikt, ka tas ir bijis viegli, jo darīšana bija ar kurzemniekiem. Vidzemes pusi apguva Ainažu muzejnieki Jānis Strods un Edgars Blūmfelds, bet pa Kurzemes pusi darbojās Ilze ar Juri.

„Un tā desmit gadus,” saka Ilze. „Savācām vismaz tūkstoti, un ne jau šādus tādus, bet ļoti vērtīgus materiālus.”

Šķiet, Ilzei un Jurim bija ļoti paveicies, jo izrādās, ka septiņdesmitajos gados vēl bija tik daudz neapzināta un tik daudz vērtīgu materiālu, ar ko papildināt muzeja fondus. „Bija tā, ka tie cilvēki, kuri mūs visvairāk interesētu, jau bija miruši, bet dzīvi bija viņu bērni, kuri tagad arī jau aizgājuši mūžībā. Kurzemes puse ir īpaši interesanta ar to, ka 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tur notika ļoti liela burinieku būve. Tas bija izcils process, kura laikā uzbūvēja ap piecsimt piecdesmit burinieku, kas varēja kuģot tālajos reisos. No tā arī cēlies nu jau iedzīvojies teiciens „koka kuģi, dzelzs vīri”. Arī tad, kad Juris aizgāja strādāt uz Zinātņu akadēmiju un mani, pavisam vēl jaunu un piedevām sievieti, ielika par nodaļas vadītāju, mēs turpinājām braukt ekspedīcijās. Tad jau bija izveidojusies vesela komanda, kas piekrasti no Lapmežciema līdz leišu robežai desmit gados izbrauca: arhitekts Egons Bērziņš, fotogrāfs Andis Štambuts, vēsturniece Madara Strautniece un manas nodaļas darbinieki, no tagadējiem Aigars Miklāvs un, protams, mums pievienojās arī Juris, kurš prata izkārtot brīvu laiku.”

No ekspedīciju laika palikuši ne tikai muzejam iegūtie eksponāti, bet arī iegūtās atziņas. Viena no tām: tas, kurš meklē, tas atrod. Nereti gadījies – ieradušies pie kāda mājās, un cilvēks saka: ko tad jūs te varat atrast, pie mums jau bija no vietējā novadpētniecības muzeja. Bet rīdzinieki nemeta plinti krūmos un atrada pat unikālas lietas, kurām vietējie nebija veltījuši pietiekamu uzmanību. Juris, būdams lauku puika, pazina lietas un spēja nošķirot vērtīgo no nevērtīgā: šis mums noteikti noderēs, jo ir gabals no kuģa. Ilze ar humoru stāsta, ka arī viņa nav vēlējusies palikt Jurim iepakaļus un metusies vecajos krāmos iekšā. Atradusi kādu fragmentu – jā, šo mums vajadzētu apskatīt, bet tad pienāk Juris, paskatās un jautā: vai tu zini, ka šī lieta ir no zirga piederumiem?

Vēl kāda atziņa. Cilvēki ir dažādi, ar viņiem jāprot sarunāties un atrast pareizo pieeju. Un kur nu vēl, ja jāatrod kopīga valoda ar kurzemniekiem, kurus ierunināt nemaz nav tik viegli. „Tas nav nekāds mīts,” atzīst Ilze. „Tā ir balta patiesība. Bet, redzi, ja mēs pie cilvēkiem ietu tā ļoti nopietni un sāktu viņus pratināt, tad laikam jau nekas prātīgs nesanāktu. Bet mēs bijām jauni un atvērti, un cilvēki mums atbildēja ar atvērtību.”

Kad vajadzēja vairāk nekā citiem

„Kad nācu strādāt uz muzeju, vienīgais, ko zināju, bija tas, ka ir tvaikoņi un burinieki. Biju pilnīga nulle, bet dūša bija liela, jo vienmēr likās, ka man vajag vairāk nekā citiem, man jābūt pirmajai,” par sevi saka Ilze.

Varbūt tieši šis iekšējā nemiera gars bija tas, kurš Ilzei arvien lika meklēt kaut ko jaunu, arī tad, kad ekspedīciju laiks bija sevi izsmēlis. Un Ilzei izdevās tas, par ko viņu var apskaust vēsturnieki un dokumentālisti. Tēlaini runājot, Ilzei Bernsonei izdevās noķert vēju burās, un tā nu nav nekāda nejaušība, bet gan likteņa piespēlēta iespēja. Un, paldies Dievam, Ilze bija īstajā laikā īstajā vietā.

Uzņēmos, kaut varēju to nedarīt

Grāmatas – tā pašas Ilzes vārdiem varētu raksturot nākamo posmu, lielo uzsvaru liekot uz abām Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijām. Desmit gadi pavadīti ekspedīcijā, desmit gadi, organizējot salidojumus. Tikai likumsakarīgi, ka vajadzēja nākt kādam jaunam izaicinājumam, jo Ilzes iekšējais dzinējs mieru nepazina. „Paskaitīju, iznāca, ka esmu sarakstījusi deviņas grāmatas – citu lielāku un biezāku, bet cita tikai tāda brošūriņa vien,” saka Ilze. Protams, sarakstam vēl jāpieskaita tās 22 Latvijas jūrniecības gadagrāmatas, kuru veidošanā un rakstu sagatavošanā viņa ir piedalījusies. Patiesību sakot, lai dokumentētu laikmetu, notikumus un cilvēku dzīves, ir nepieciešams kas daudz lielāks un vairāk, nekā tikai vēlēšanās vai ambīcijas. Tur klāt jābūt dziļai izpratnei un zināšanām, smalkjūtībai un neatlaidībai, spējai uzklausīt un saprast. Ja vēlaties, pat misijas apziņai: ja ne tagad, tad kad, ja ne es, tad kas?

Ilzes grāmatniecības darbs iesākās ar Edgara Blūmfelda, starp citu, arī viņš kādu laiku muzejā ir vadījis Kuģniecības nodaļu, aicinājumu iesaistīties grāmatas veidošanā par Latvijas tirdzniecības floti. Blūmfelds jau ilgus gadus par šo tēmu bija pētījis arhīvu materiālus, bet ar tiem vien grāmatai nebūtu pieticis.

„Viņš jautāja, vai muzejs nebūtu ar mieru iesaistīties, un mēs abi ar Aigaru Miklāvu piekritām. Aigars ir absolūts arhīvu tārps, viņš bija pamatīgi izracis arhīvu materiālus par  kuģiem, kuriem pievienoja pētījumus par jūrniekiem, es iesaistījos, izmantojot Kārdifas arhīva materiālus. Saliekot kopā Blūmfelda, Aigara un manus pētījumus, 1994. gadā iznāca grāmata „Latvijas tirdzniecības flote un tās traģiskais liktenis”, kas, iespējams, nav lasāma kā literatūra, bet ir fantastisks izziņas materiāls. Šī grāmata bija manas ugunskristības, jo es tai biju atbildīgā redaktore.”

1998. gada 28. aprīlis. Enciklopēdijas „Latvijas jūrniecības vēsture 1850 – 1950” prezentācija. Ceļu sāk mūsu vairāku desmitu gadu darbs. Visus autorus un mani sveic galvenais materiālais un morālais atbalstītājs Andris Kļaviņš.

Bet tad, kad Ilze stāsta par saviem apbalvojumiem, ironiskā pieskaņa pazūd.

„Mani Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumam neieteica muzejs, bet gan jūrniecības organizācijas. Vēlāk gan muzeja direktore jautāja, kāpēc es neko neesmu teikusi, tad arī muzejs būtu pievienojies, bet es jau neko nezināju. Kādu dienu Radziņa man jautā, vai esmu lasījusi „Latvijas Vēstnesi”, kur rakstīts, ka man piešķirts Triju  Zvaigžņu apbalvojums? Man tas bija šoks. Aizgāju mājās un, lai gan nevaru teikt, ka esmu ļoti sentimentāla, nespēju valdīt asaru plūdus.

”Muzejs Ilzei ir bijis kas vairāk nekā tikai darba vieta. Pirms došanās pelnītā atpūtā viņa vairākus mēnešus krāmēja savu rakstāmgaldu un revidēja gadiem krājušos papīrus un piezīmes. Pa gadiem tik daudz kas uzkrāts, protams, ne tikai papīri, bet arī milzīga zināšanu bagātība. Bet, kad savulaik atnāca uz muzeju, Ilze vispirms esot ķērusies pie Anša Bandrēviča grāmatiņas lasīšanas, ko viņš par Latvijas jūrniecību sarakstījis vēl pirms Pirmā pasaules kara. Tad licies, ka nu par jūrniecības lietām zina gana daudz, bet, tikai uzzinot kaut ko jaunu, cilvēks sāk apzināties, cik tomēr maz patiesībā zina.

Ilzei ir patiesi laimējies, un tā notiek tikai ar labiem cilvēkiem, kuri savā ceļā sastop tikai labus cilvēkus. Un lai sliktais paliek tiem, kuri paši to vēlas redzēt.

Ilze Bernsone

„Tie, kas nāks pēc manis, nevarēs izdarīt to, ko esmu izdarījusi es, jo viņi vairs nesatiks tos cilvēkus, kurus satiku es. Bet viņi satiks citus, un tas jau būs jauns stāsts, jaunas atziņas un jauni vēstures pieraksti. Esmu piedzīvojusi tik skaistu darba mūžu, ka skaistāku ir grūti pat iedomāties. Esmu gandarīta, ka nesēdēju tikai pie galda, bet patiešām aktīvi darbojos un radīju.”

Tā Ilze īsi, bet kodolīgi raksturo savu darba mūžu. Ko gan labāku vēl varētu piebilst? Ja nu vienīgi to, ka mēs Tevi, Ilze, patiesi cienām, apbrīnojam un mīlam. Un mīlēsim.

Anita Freiberga

P.S. Bilžu parakstus gan Ilze rakstīja pati.

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Juris BernsonsJuris BernsonsTēvs20.12.191214.02.1988
        2Austra BernsoneAustra BernsoneMāte25.10.190620.07.1970
        3
        Juris SiksVīrs09.04.194529.01.2021
        4Voldemārs LandsbergsVoldemārs LandsbergsOnkulis22.05.190813.06.1980
        5Juris LandsbergsJuris LandsbergsVectēvs07.09.188105.04.1956
        6Margrieta LandsbergaMargrieta LandsbergaVecāmāte10.01.187913.07.1957
        7Guna  LandsbergaGuna LandsbergaBrālēns/māsīca19.08.193307.06.1957

        Nav norādīti notikumi

        Birkas