Rīgas Futbola skolas treneris Ilmārs Liepiņš. Pāragri no dzīves aizgājušais treneris Ilmārs Liepiņš bija pazīstama personība Latvijas futbola aprindās. Ilmārs Liepiņš bija arī “Soviet Union FC” spēlējošā trenera Alberta Kasperčika pirmais treneris Latvijā. Latvijas futbola autoritāte, „Daugavas” futbolists un ilggadējs kapteinis, Rīgas Futbola skolas absolvents un treneris Ilmārs Liepiņš nomira no gūtajām traumām pēc jauniešu uzbrukuma uz ielas Rīgā, Purvciemā.

Daugavā” no 1969. līdz 1979.gadam. Futbols Liepiņam ir gēnos. Ilmārs ir Ēvalda dēls, bet tēvs – tas pats slaidais Liepiņš, VEF-„Daugavas” 1946.-1948.gada komandas centra uzbrucējs, kas prata gūt vārtus ne tikai ar kāju, bet labāk ar galvu. Ilmāra brālis Juris, Latvijas čempionvienības „Enerģija” enerģiskais futbolists, pēc tam un vēl tagad populārās 49.vidusskolas populārais direktors. Māte – pastāvīga, stabila futbola skatītāja savu dēlu un visu līgu un līmeņu spēlēs.

Ilmārs – Juglas puika no Tirzas ielas rajona (Laizāns, Sidorenko, Liepiņš, kas bija pats jaunākais un mazākais) iestājās 1.bērnu sporta skolā pie trenera Z.Upnera. Vēlāk, skolēnu vecumā, šīs sporta skolas audzēkņi kļuva par Rīgas futbola skolas kolektīva locekļiem. Pēc RFS absolvēšanas Ilmārs trenējās „Elektronā”, taču neko daudz tālāk par rezervistu soliņu netika.
 Pienāca dienesta laiks, Ilmārs spēlēja divīzijas izlasē. Demobilizējies atkal atgriezās „Elektronā”, taču šoreiz uz rezervistu soliņa sēdēja citi. Ilmārs bija sīksts, ātrs un izturīgs. Viņu ievēroja ne tikai baltā matu cekula dēļ vien. Jau sezonas vidū „Daugavas” meistarvienības treneris uzaicināja Ilmāru uz meistaru treniņa nodarbībām. Viņš nebija to domājis, taču – nav ko slēpt – klusībā tika lolota cerība iekļūt meistaros. Toreiz „Daugavas” kolektīvā netrūka populāru futbola meistaru, kas bija spēlējuši pat augstākajā līgā (Smirnovs, Ulmanis). Šo uzaicinājumu viņš, pavisam jauns futbolists būdams, varēja uzskatīt par lielu godu.

1969.gada sezonā Ilmārs Liepiņš aizvadīja 18 spēles, bet 1970.gadā, kad „Daugava” bija pirmajā līgā, viņš ar savu spēli un biedriskumu ieguva pelnītu autoritāti. 1972.gada sezona sakarā ar komandas dramatisko neatgriešanos pirmajā līgā uzskatāma par neveiksmīgu arī komandas kapteinim, bet nākamā, 1973.gada sezona pieskaitāma pie nelaimīgajām. Cik reižu Ilmārs savu komandu tikai pavadīja, kad tā devās kārtējā izbraukumā, un cik reižu sēdēja uz rezervistu sola tikai tāpēc, ka to darīt lika savainojums.

Ziemā kādā no futbola federācijas sēdēm komandas priekšnieks Andrejs Kauss, runājot par Ilmāru Liepiņu, nosauca viņu par komandas kapteini. „Vai tad kapteiņa vēlēšanas jau notikušas” – kāds ievaicājās. „Ilmārs bija mūsu komandas kapteinis, un nekad nav nekāda iemesla šaubīties, ka kolektīvs viņu ievēlēs atkal,” atbildēja komandas priekšnieks. Tas reizē ir arī vislabākais Ilmāra Liepiņa raksturojums.

Jau aktīva futbolista laikā varēja nojaust, ka Ilmārs būs treneris. Bagāta pieredze: 10 gados 360 spēles (pussargs ar 74 vārtu guvumu), augstākā izglītība – LVFKI absolvents.

Ilmārs: „Spēlēt 10 gadus ir viena, bet strādāt par treneri – pavisam cita lieta. Un tāpēc jāsāk ar pašiem mazākajiem.” Viņš ir RFS treneris.»