Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja vadītājs, P. Valdena prēmijas un medaļas laureāts, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas goda biedrs, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, Dr. sc. ing. Ilgars Grosvalds dzimis 1927. gada 21. jūlijā Amerikas Savienotajās Valstīs, Masačūsetsas pavalstī, Lorensas (Lawrence) pilsētā kā būvuzņēmēja un 1905. gada revolucionāra Jāņa (Džona) un Ellas Grosvaldu dēls. Divdesmito gadu beigās, kad Amerikā sākās vispārējā ekonomiskā krīze, Grosvaldu ģimene atgriezās neatkarīgā Latvijā.

1946. gadā Ilgars pabeidza Rīgas 21. vidusskolu un tika uzņemts Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātes farmācijas tehnologu grupā. Studijās viņu valdzināja profesora Augusta Ķešāna labā latviešu valodā lasītās neorganiskās ķīmijas lekcijas, tāpat klasiskās profesora Gustava Vanaga lekcijas organiskajā ķīmijā un spraigie profesora Alfrēda Ieviņa lasījumi vispārējā ķīmijas tehnoloģijā.

1948. gadā pēc 2. kursa Ilgars pārgāja no farmācijas tehnologu grupas uz koksnes tehnologu grupu un vēlāk uz silikātu tehnologu grupu. Latvijas Universitātes akadēmiskas prasības pret studentiem tradicionāli bija augstas. Pusotra gada laikā no universitātes ~ 5000 studentiem izslēdza 866 studentus. Ilgars Grosvalds bija izslēgto skaitā.

Bet, Ilgars ir spītīgs un sīksts. Jau 1949. gadā viņš uzsāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūtā, docenta Jūlija Eiduka pārzinātajā Silikātu laboratorijā. 1951. gadā I. Grosvalds sāka strādāt Slokas romāncementa rūpnīcā par tehnisko vadītāju. Nākamajā gadā viņš iesāka studēt Ļeņingradas neklātienes Industriālā institūta Rīgas filiālē. 1952. gadā, līdztekus darbam rūpnīcā un neklātienes studijām sāka strādāt arī Slokas strādnieku jaunatnes vidusskolas vakara maiņā par ķīmijas skolotāju (1952-1962).

Par paaugstinātas kvalitātes dolomītromāncementa ražošanu un pielietošanu grupa zinātnieku, to skaitā arī Ilgars Grosvalds, 1954. gadā saņēma LPSR Ministru Padomes prēmiju. 1957. gadā – izgudrojuma autorapliecību, tā bija arī pirmā autorapliecība, ko saņēma LZA Ķīmijas institūts. Studijas Ļeņingradas neklātienes Industriālajā institūtā I. Grosvalds veiksmīgi pabeidza 1957. gadā. No diplomdarba izauga pirmās divas Grosvalda zinātniskās publikācijas kopā ar J. Eiduku Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes rakstu krājumā (1958). Pēc tehnologa grāda iegūšanas I. Grosvalds pārgāja strādāt Rīgas cementa un šīfera rūpnīcā par vecāko inženieri – laboratorijas vadītāja vietnieku (1957-1964). Rūpnīcā reizē ar tehnoloģijas jautājumu risinājumiem tika uzsākti pētījumi saistvielu vēsturē. 1962. gadā kopā ar līdzautoriem viņš publicēja darbus par cementa rūpniecības attīstību Latvijā žurnālā “Par tehnikas vēsturi Latvijā PSR”, 3. sējumā. 1964. gadā tika publicēta Ilgara Grosvalda pirmā populārzinātniskā grāmata “No piramīdām līdz dzelzsbetonam”.

Līdztekus darbam rūpnīcā viņš mācīja ķīmiju, fiziku un astronomiju Rīgas Raiņa vakara vidusskolā (1960-1990). 1964. gadā I. Grosvalds pārgāja strādāt uz Rīgas Industriālo politehnikumu (1964-1970), kur mācīja silikātu, celulozes un papīra tehnoloģijas priekšmetus, vadīja laboratorijas darbus, kursa un diplomprojektus. 1970. gada nogalē, sakarā ar to, ka viņa meita Sandra Grosvalde mirušo piemiņas dienā nolika ziedus un aizdedzināja svecīti pie Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos, J. Grosvaldam nācās atstāt tehnikumu.

No skolotāja amata atlaisto Grosvaldu darbā pieņēma viņa diplomdarba vadītājs profesors J. Eiduks. Ilgars uzsāka strādāt Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes Silikātu technoloģijas katedras Rentgenpētījumu laboratorijā kā vecākais inženieris (1970-1991). Viņš sāka lasīt lekciju kursu “Ievads speciālitātē”, vadīt kursu diplomdarbus javu saistvielu tehnoloģijā un ķīmijas vēsturē. Tajā pašā laikā Ilgars turpināja pētīt javu saistvielu tehnoloģijas attīstību Latvijā, sākot ar 12. gadsimtu. Pētniecības rezultāti apkopoti 1975. gadā, zinātņu kandidāta disertācijā “Javu saistvielu ražošanas un pielietošanas attīstība Latvijas PSR territorijā”. Par šo darbu 1993. gadā Latvijas Republika Grosvaldam piešķīra Dr. sc. ing. grādu.

I. Grosvalds pievērsās arī Latvijas arhitektūras pieminekļu, kā Brāļu kapu, Brīvības pieminekļa, viduslaiku piļu, Pētera un Doma baznīcu restaurācijai un konservācijai. 1995. gadā Latvijas Kultūras ministrija viņam piešķīra Restaurācijas vecmeistara nosaukumu minerālo būvmateriālu tehnoloģijā.

Līdzās pētniecības darbam RPI Ķīmijas fakultātes Silikātu tehnoloģijas katedrā, I. Grosvalds 1975. gadā kļuva līdzdibinātājs un reizē vadītājs jaunatklātajā Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā. I. Grosvalda vadībā muzejs 42 gadu laikā ir ievērojami pieaudzis. 1993. gadā I. Grosvalds atgriezās skolotāja darbā Rīgas Valsts tehnikumā, kur ķīmijas nodaļā mācīja siltumtehnikas un mehanisko iekārtu kursus.

I. Grosvalds kopš 1962. gada darbojas Latvijas Dabaszinātnieku apvienībā, kuŗa 1992. gadā pārtapa par Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju. 1994. gadā viņš kļuva tās zinātniskais sekretārs. 1997. gadā Latvijas Zinātņu vēstures asociācija I. Grosvaldu ievēlēja par asociācijas Goda locekli. Daudzpusīga ir I. Grosvalda līdzdarbošanās konferencēs un sanāksmēs Latvijā un ārzemēs. Viņš ir piedalījies un referējis Latvijas un Baltijas zinātņu vēstures konferencēs Rīgā, Viļņā, Kauņā un Tartu. I. Grosvalds aktīvi piedalījies žurnālu “Akadēmiskā Dzīve” no 1994. gada, “Technikas Apskata” no 1994. gada, RTU zinātnisko rakstu “Zinātņu un augstskolu vēsture” un grāmatas “Augstākās techniskās izglītības vēsture Latvijā” redakciju kollēģijās. Kopš 2002. gada Latvijas enciklopēdijas (1.-3. daļa) fizikas, matemātikas un tehnikas nodaļas autors un konsultants. 2006. gadā Dr. Ilgaru Grosvaldu ievēlēja par Valsts emeritēto zinātnieku.

Kā labi teica Britu Kolumbijas universitātes ķīmijas profesors Jānis Aleksandrs Lielmežs, Dr. sc. ing. Ilgara Grosvalda veikums ir daudzšķautņains, kā skolotājs viņš ir izaudzinājis veselu paaudzi jauno ķīmiķu-tehnologu; kā erudīts zinātnieks norādījis, ka pagātnes zināšanas ir Latvijas nākotnes zinātņu ēkas būvakmens.

Līdz 2017. gada 18. novembrim I. Grosvalds ir publicējis viens vai kopā ar līdzautoriem 711 darbus.

Avots: Diena, 2019, maijs

           http://briva-latvija.lv