Ilga Dombrovska (krievu: Илга Домбровскiй) dzimusi 13.03.1916 (pēc v. s.) [6, 8] armijas virsnieka Jēkaba Osvalda Dombrovska un viņa sievas Kristīnes Otīlijas (dzim. Alberta) ģimenē kā pirmais no četriem bērniem. [7] Dzimšanas vieta – Helsingforsa (Helsinki, Somija).

Kristīta 16.04.1916 (pēc v. s.) Borgo (Porvo) ev. lut. draudzē. Kūmas: Teodors Šismarjovs, medicīnas doktors; Marta Brante, skolotāja; Ļubova Popova, podporučika sieva. [6, 8]

Zaudējusi māti 5,5 gadu vecumā. Pamāte – Lizete Anna Marija Dombrovska.

Māsas – Laimdota, Velta un Aina; pusbrālis – Oļģerts; pusmāsa – Daina.

Iesvētīta 10.05.1934 Jelgavas Sv. Annas ev. lut. baznīcā. [20]

Ticība: luterticīga.

Tautība: latviete.

Pilsonība – Latvijas. [4, 6] Pilsones iekšzemes pase izdota 08.06.1932, 10.01.1940 un 21.05.1940. [8]

1929-1933 mācījusies 1. Jelgavas Valsts klasiskajā ģimnāzijā [1, 8] (1935. g. pārdēvēta par Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāziju). [21] Atbilstoši izglītības ministra 10.05.1933 rīkojumam atbrīvota no gala pārbaudījumiem, [1, 8] jo vidējā atzīme visos mācību priekšmetos bijusi virs četrām ballēm. [18] Valodu prasmes: latviski – runājusi, lasījusi un rakstījusi; vāciski – runājusi. [4] Klasiskās ģimnāzijas kursu pēc klasiskās ģimnāzijas tipa ar latīņu valodu [8] beigusi 14.06.1933. [1, 8] Skolas laikā vienreiz slimojusi ar angīnu un gripu. [8]

Vēlēdamās turpināt izglītību, 1933. g. nokārtojusi eksāmenus un iestājusies Latvijas Universitātē, [12, 13] 15.09.1933 uzsākot studijas Medicīnas fakultātē. Matrikulas numurs: 19333. 19.03.1934 apstiprināta pāriešana uz Filozofijas un filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļu. Pārbaudījumus atkārtoti nav kārtojusi. No apgūtajiem 36 studiju kursiem, kuri novērtēti ar atzīmi, 35 mācību priekšmetos saņemts vērtējums “ļoti sekmīgi”/”teicami”, tikai franču valodas kurss novērtēts ar atzīmi “labi”. [8]  

Nodarbošanās: skolotāja. [3, 6] No 01.01.1938 [24, 26] strādājusi Madonas ģimnāzijā par latīņu valodas skolotāju. [17, 22, 24, 26, 27]

No kolēģes un skolēnu atmiņām. [24]

Hermīne Briede-Medene: Pēc Ziemas svētku brīvlaika ieradās, tikko augstskolu beigusi, Ilga Dombrovska mācīt latīņu valodu (Ainas Stepes vietā) un kļuva man vistuvākā kollēga.

Dimitrijs Rubenis: Ilga Dombrovska, jauna, skaida auguma skolotāja, pārņēma latīņu valodas mācīšanu..

Jānis Briedis: ..Prasīgā un prasmīgā latīņu valodas skolotāja Ilga Bija-Dombrovska.

Olga Krēsliņa Rāviņa: Otro mācības gadu man klases audzinātāja bija I. Dombrovska-Bija.. Viņa pasniedza latīņu valodu, bija klusa, patīkama skolotāja..

Laulājusies ar Fabianu Beļavski 26.12.1939. Vecāku dzīvoklī Jelgavā salaulājis arhibīskaps T. Grīnbergs. Laulību ieraksts veikts Jelgavas Sv. Annas ev. lut. draudzes baznīcu grāmatā. [6]

Bērni: dēls – Ints (Banga, 05.04.1941). [14]

05.04.1940 dzīvesbiedrs iesniedzis Iekšlietu ministrijai kopīgu lūgumu par uzvārda maiņu sev un dzīvesbiedrei. Dzimtas uzvārdu "Beļavskis (Beļavsks)" vēlējušies nomainīt, jo tas neatbildis tautībai un salikts no  diviem vārdiem. Pieteikumā dzīvesbiedri lūguši piešķirt uzvārdu „Bija”. 29.04.1940, izskatot iesniegto lūgumu, tika ļauts turpmāk saukties uzvārdā „Bija”. [6, 28] Lēmums stājies spēkā tajā pašā dienā. [6]

1940./41. mācību gadā ieskaitīta Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes 5. kursā. Studijas netika pabeigtas. Mācību gada beigās palikuši nenokārtoti astoņi priekšmeti – trīs filoloģiskie un pieci politiskie –, kad 14.06.1941 studijas pārtraukusi, jo, kā bijusi spiesta rakstīt, “aizbraukusi no Latvijas”. [8]

Dzīvojusi Jelgavā, Skolotāju ielā 6; [2] Zaļajā ielā 26-35; [9] Jelgavas apriņķa Ozolnieku pagasta “Ilgās”; [5] Madonā, Valdemāra bulvārī/ielā 24-2. [6, 8, 28]

14.06.1941 no Madonas apriņķa Liezeres pagasta Pamatskolas mājas [10, 11] kopā ar dēlu deportēta uz Sibīriju. [10, 11, 14, 22]

No kolēģes Hermīnes Briedes-Medenes atmiņām par notikumiem 1940./1941. g.: [24]

Skolā sākās “Baigais gads”. Ieradās “biedrenes” mācīt polītiskās zinības un Staļina konstitūciju, un mums par visām brīvībām, kādas mums līdz šim bija, bet kuŗas pazuda ar katru dienu.. Ar bažām.. vērojām formējamies gaŗu rindu aizrestoto preču vagonu Madonas stacijā. Nezinājām, kam tie bija domāti, līdz sākās apcietināšanas. Olga Āboliņa atskrēja pie mums ziņot, ka Ilgas dzīvoklī, kas bija tieši virs Āboliņas istabām, ieradušies čekisti. Es tūdaļ skrēju viņai līdz. Kad mēs ieradāmies, čekisti jau veda Ilgas vīru uz mašīnu. Mēs mēmi skatījāmies, un viņu aizveda. Mēs, abas, ilgi stāvējām un nespējām saņemties kāpt augšā mierināt Ilgu. Bet augšā viss bija kluss. Ilga ar 2 mēnešus veco dēliņu bija aizvesti pirmie.

Šī krietnā, cēlā, labā, jaunā skolotāja! Kādēļ? Kādēļ visi tie nevainīgie tūkstoši?     

Izsūtījumā Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonā atradusies līdz 04.09.1956, kad atbrīvota. [10] Sākotnēji dzīvojusi Berjozovkā, Padomju ielā Nr. 12.

1946. g. rudenī strādājusi par vācu valodas skolotāju Berjozovkas vidusskolā. 25.10.1946 lūgusi LPSR Valsts universitātei izsūtīt apliecību krievu valodā par studiju laiku un augstskolā iegūto izglītību. Dokuments bijis nepieciešams iesniegšanai Berjozovskas rajona Tautas izglītības nodaļā, iegūtās izglītības pierādīšanai. 03.12.1946 izziņa krievu valodā  sagatavota. Tajā par studiju laiku norādīts 15.09.1934-07.02.1941 un teikts, ka studijas pārtraukusi, būdama 5. kursa studente. [8]  

15.07.1947 no izsūtījuma bēgusi. Nosūtīta atpakaļ 17.06.1949. [10]

Vēlēdamās turpināt izglītību, 20.04.1953 lūgusi Latvijas Valsts universitātei ar vērtsvēstuli nosūtīt gatavības apliecību. Apliecība saņemta, taču 28.05.1953 nācies rakstīt atkārtotu lūgumu, lai Latvijas Valsts universitāte sagatavotu arhīva izziņu, kas apliecinātu laulības faktu un pēclaulības uzvārda maiņu. Nepieciešamā arhīva izziņa sagatavota 04.06.1953.

1953. g. dzīvojusi Kanskā, Meža rūpnīcas strādnieku pilsētiņas mājā Nr. 5 dz. 8. [8] 

No dēla Inta Bangas atmiņu stāstījuma par izsūtījumu:

Dzīvoju kopā ar manu māti. Un, kā viņa stāstīja, vienkārši ienākuši vairāki cilvēki, kas pateikuši: “Pusstundas laikā savākt visu.” Māte bijusi sastingusi no tām šausmām. Viņa neko nav darījusi – stāvējusi kā stabs. Un tad viens kareivis, tas paņēmis vienkārši segu un visu gāzis iekšā. Un tad tas, ko tad viņa paņēma, būtībā, pārsvarā tas izglāba vispār mūs. Jo tur bija dažas labas lietas. Tur bija sudraba karotes, piemēram, ja. Tos pēc tam Sibīrijā mainīja. Un tad viņi gāja uz, tur no kalna lejā, uz staciju. Es ratos kā priekšnieks. Mēs esot nostāvējuši trīs dienas. Turpat. Pēc trim dienām tas vilciens sācis kustēties, un viņš ir kustējies uz Gulbeni. Un tur uz rezerves sliedēm, blakus sliedēm, tā jāsaka, blakus sliedēm māte ir ieraudzījusi manu tēvu. Un tā ir pēdējā reize, māte tēvu kad ir redzējusi. Toreiz jau vīriešus visus dalīja nost.

Kā viņa stāstīja, viss grūti. Nu grūti, daudz kas ir grūts. Tur caurums ir vidū, iekšā, nu. Lieto nu viņu. Un viss. Laiku pa laikam ir barots. Apstājās vilciens, ir pabaroti, ir un tā. Un mirušos izceļ ārā. Ap 15. jūliju mēs bijām galā. Nonācām mēs Krasnojarskas apgabalā. Kam bērns līdz gadam, tās mātes tika atstātas dienvidos. Mums koku bija ļoti maz. Atsevišķi koki. Es pat daudzus vēl tagad atceros, kur viņi aug. Tā ir stepe.

Tie, kas prata krieviski, tiem bija vieglāk. Bet viņa nezināja krieviski. Viņa zināja angliski, franciski, grieķiski, kā tā – latīņu valoda, bet krieviski ne. Un līdz ar to viņai gāja grūti pirmajā laikā, un es vēl.. Māte dažādos darbos strādāja. Un patiesībā es par to darbu maz ko arī zinu. Zinu tikai to, ka māti nosūtīja uz ķieģeļnīcu. Tad mēs tur dzīvojām.. Un mēs mainījām dažādas tās dzīvesvietas tāpēc, ka sādžiniekiem, kas ņēma izsūtītos, viņiem deva ogles kurināšanai. Brūnogles. Atradnes..

[Vēstules] viņa bija sūtījusi uz Maskavu, uz Drošības komiteju par manu tēvu uzzināt kaut ko. Un tad pēc kara, man liekas, tad pēkšņi viņa saņēma paziņojumu beidzot, ka mans tēvs ir miris 1942. gada 5. aprīlī. Un tas man visu bērnību jauca man to dzimšanas dienas prieku. Kaut es viņu nezināju, bet nu tomēr kaut kā – tēvs. Tikai vēlāk izrādījās, ka tas nav pareizs datums. Un viņa rakstīja arī uz Latviju, protams, tad, kad karš beidzās. Un tad viņi uzzināja arī šeit, Latvijā, ka mēs esam dzīvi. Tās ir tādas atmiņas, es teikšu – kopumā gaišas. Bērns jau nesaprot, kas ir, kad māte raud par dzimteni, par ko tur, ka viņas vecāki… Es jau viņus redzējis neesmu. Es nepārdzīvoju. Vēlāk es sapratu, ka man tēva nav, bet tanī brīdī…

1946. gadā Ints Banga atgriezās Latvijā, bet 30. oktobrī kopā ar audžu vecākiem devās uz jaunajām mājām. 1947. gadā māte atbēga uz Latviju, satika savu dēlu pāris reizes, bet tika atkārtoti izsūtīta 1949. gadā (otrajās masveida deportācijās). [14]

Atgriezusies Latvijā. Dzīvojusi Pilsrundāles “Zelmeņos” 14. [23]

Mirusi Rīgā [29] 80 gadu vecumā.

Apbedīta Rundāles pagastā, Sudmalu kapsētā. [19]

Avoti:

1. LVVA, 624. f., 2. apr., 9. l., 57. lp. o.p.-58. lp.
2. LVVA, 624. f., 2. apr., 33. l., 14. lp.
3. LVVA, 624. f., 2. apr., 132. l., 10. lp.
4. LVVA, 1308. f., 12. apr., 12552. l., 149. lp.
5. LVVA, 2218. f., 2. apr., 23. l., 130. lp.
6. LVVA, 3234. f., 1. apr., 534. l.
7. LVVA, 5601. f., 1. apr., 1385. l., 69. lp.
8. LVVA, 7427. f., 1. apr., 18831. l.
9. LVVA, 7427. f., 4. apr., 238. l.
10. Aizvestie : 1941. gada 14. jūnijs. 2. papildinātais izd. Rīga : Latvijas Valsts arhīvs : Nordik, 2007. 384. lpp. ISBN 9984-675-55-6.
11. Aizvestie. Neaizmirstie : deportēto karte [tiešsaiste]. [Rīga] : Karšu izdevniecība Jāņa sēta, [b. g.] [skatīts 2023-12-09]. Pieejams: https://deportetie.kartes.lv/lv/c___57.028769-26.052509-18.
12. As. Daiļajam dsimumam weizas labak… Semgales Balss, Nr. 205 (1933, 13. sept.), 2. lpp.
13. As. Jelgawas klasiskās ģimnasijas… Semgales Balss, Nr. 202 (1933, 9. sept.), 2. lpp.
14. Banga, Ints. 1941. gada 14. jūnija deportācijas [tiešsaiste] : projekta darba "1941. gada 14. jūnija deportācijas no represēto skatpunkta" praktiskā daļa. Atb. par izd. Signe Banga un Elīza Veļķere. Publicēts 2023. gada. 15. janvāris. Pieejams :  https://www.youtube.com/watch?v=Ze4YEO032Ds.
15. Dombrovskis Jēkabs Osvalds. No: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca. Rīga : Nordik, 1998. 147.-148. lpp. : ģīm. ISBN 9984-510-17-4.
16. Draudžu dzīve. Zemgales Balss, Nr. 296 (1939, 30. dec.), 13. lpp.
17. Dzintars, Paulis. Prērijas ārsts (1. turpinājums). Laiks, Nr. 6 (2008, 9./15. febr.), 4. lpp., fotogr.
18. Grozīti noteikumi par pārbaudījumiem ģimnazijās un arodskolās. Rīts, Nr. 101 (1935, 11. apr.). [1.] lpp.
19. Ilga Bija (Dombrovskis) [tiešsaiste]. [B. v.] : Cemety : kapsētu informācijas digitalizācija un datu pārvaldības sistēma, 2021 [skatīts 2021-08-12]. Pieejams: https://cemety.lv/public/deceaseds/1407501?type=deceased.
20. Jaunatnes eesvehte. Semgales Balss, Nr. 103 (1934, 12. maijs), 3. lpp.
21. Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija [tiešsaiste]. [Rīga] : Literatura.lv, [2025] [skatīts 2025-03-09]. Pieejams: https://www.literatura.lv/organizacijas/1295576.
22. Kronlīns, J. 379 dienas :  mūsu jaunatnes un skolu liktenis boļševiku varas laikā / J. Kronlīns. Rīga : Latvju grāmata, 1944. 347. lpp.
23. Laimdotu Zīli… Jelgavas Ziņotājs, Nr. 28 (1992, 25. febr.), 4. lpp.
24. Madonas ģimnazija : rakstu krājums veltīts mūsu skolai. [Toronto] : Madonas ģimnazijas bijušo skolotāju un audzēkņu kopa trimdā, 1990. 50., 53., 160., 174., 183., 210., 275. lpp.
25. Mūsu mīļā māte... Laiks, Nr. 85 (1979, 24. okt.), 7. lpp.
26. Pārmaiņas I.[zglītības] M.[inistrijas] padoto darbinieku sastāvā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 1 (1938, janv.), 127.-133. lpp.
27. Pielaisti strādāt par skolotājiem līdz 1939/40. māc.[ību] gada beigām... Latvijas Skola, Nr. 5 (1939, nov.), 519.-526. lpp.
28. Sludinājums. Iekšlietu ministrijai… Valdības Vēstnesis, Nr. 83 (1940, 13. apr.), 5.-6. lpp.
29. Dokumenti no ģimenes arhīva.