Nosists padomju armijas daļā dienesta laikā.

Igora vecāku vēstule Gorbačovam:

"Cienījamais prezident! Pie Jums vēršas bijušā karavīra vecāki Guberska Jūlija Ivana meita un Guberskis Fjodors Jakova dēls. Lūdzam Jūsu palīdzību, jo būdams mīsu valsta prezidents, Jūs varat pārtraukt kara juristu nelikumības, kas vērstas pret mums — bojā gājušā dēla vecākiem. Mūsa dēls, 1968. gadā dzimušais Guberskis Igors, kurš nodienēja armijā pusotru gadu, 1988. gada 6. maijā tika nogalināts karaspēka daļā. Slepkavība bija tīša un iepriekš izplānota. 1988. gada 6. maija naktī saņēmām telegrammu: «Steidzīgi ierodieties. Gājis bojā dēls. Komandieris». 7. maijā mēs bijām daļā, bet apskatīt dēlu mums neļāva, neļāva pašiem aizvest uz mājām viņa mirstīgās atliekas. Tad kāpēc mūs izsauca uz daļu?... Vēlāk uzzinājām, ka mūsu prombūtnes laikā — naktī no 1988. gada 8. uz 9. maiju — mūsu dzīvoklī iezagās kapteinis Rahimkulovs, ar kuru dēlam bija ļoti nedraudzīgas attiecības. Nelikumīgi veicis mūsu dzīvoklī kratīšanu, viņš nozaga dēla vēstules, kurās dēls rakstīja par kliedzošām nelietībām, ko veica Rahimkulovš un citi virsnieki no armijas daļas, kurā dienēja dēls. Dēls, redzot, kā rīkojas virsnieki, neklusēja, izteica savu viedokli kapteinim Rahimkulovam, kuru viņš mums vēstulēs raksturoja kā ļoti viltīgu, sliktu cilvēku, kas tīko kļūt par šīs daļas komandieri. Pēc tam dēlu nežēlīgi piekāva piedzēries štāba priekšnieks kapteinis Svetilovs, vēl piedraudot izrēķināties: «Tu, Guberski, nestājies ceļā! Es tev atriebšos!» Un drīz vien dēla vairs nebija starp dzīvajiem. Mūsu dēls audzis karavīra ģimenē, dienēt armija devis ļoti labprāt, grūtības viņu nebiedēja. Igors bija patstāvīgs, nopietns, čakls cilvēks. Mīlēja savu Dzimteni, ticēja pārbūvei, atklātībai un demokrātijai mūsu valstī. Viņš bija pārliecināts, ka armijā nav vietas nelikumībām. Pēc dienesta dēls cerēja iegūt Jurista specialitāti, taču viņa sapņi nekad nepiepildīsies. Mūsu dēla slepkavas bija visu apsvēruši pat sīkumos: piešķīra dēlam pakāpes, palaida mājās īslaicīgā atvaļinājumā, dēla vārdā izsauca uz daļu viņa līgavu, izdarīja viltotus ierakstus dēla piezīmēs dienasgrāmatā, slepus ielika dēla līgavas somā un dēla diplomātā melnas samta lentes ar armijas nozīmītēm un daudz ko citu. Tas tika darīts tādēļ, lai pēc izrēķināšanās ar dēlu safabricētu versiju par Igora pašnāvību. 1988. gada 6. jūnijā, pieņemšanas laikā pie karaspēka daļas prokurora, justīcijas pulkveža Prudija, mēs savā sūdzībā prasījām pamatīgi izmeklēt mūsu dēla nāves faktu, nosaucot kapteini Rahimkulovu kā vienu no dēla slepkavām, parādījām Prudijam cauršauto mūsu dēla karaklausības apliecību, uz kuras redzamas asins pēdas (karaklausības apliecība absolūti neizpētīta tika tīši izņemta no krimināllietas materiāliem un gluži nejauši nokļuva pie mums). Prasījām, lai tiktu izpētīts mūsu dēla apģērbs, kas viņam bija mugurā nogalināšanas brīdī, karaklausības apliecība, ierocis, izšautās patronas čaulīte, lode, kā arī izpētīt ekshumētu līķi, jo dēls 1988. gada 11. maijā tika atvests tieši uz apbedīšanas vietu (glabāja mūsu dēlu — «pašnāvnieku» — ar visām militārām godināšanām). Taču mūsu likumīgās prasības noraidīja. 1989.gada martā, pamatīgi izpētot krimināllietu, uzzinājām, ka uzreiz 06.06.88., saņēmis mūsu sūdzību par to, ka dēls nogalināts, un paziņojumu, ka centīsimies panākt, lai tiktu veikta mūsu dēla vardarbīgās nāves fakta godīga izmeklēšana un viņa nāvē vainīgo sodīšana, prokurors Prudijs sankcionēja visu šīs krimināllietas lietišķo pierādījumu iznīcināšanu ... Divus gadus kara juristi turpina ņirgāties par mums — bojā gājušā vecākiem, mēs joprojām neesam cietušie, tikai vienkārši liecinieki(?!)... Mēs izaudzinājām labu dēlu, atdevām dienestam armijā. Dēls 1,5 gadus nodienēja godīgi, pēc labākās sirdsapziņas, apzinīgi pildīja savu dienesta pienākumu, un viņu novāca ... Kara juristi, pārliecināti par savu nesodāmību un visatļautību aizstāvot «mundiera godu», slēpj visu, kas notiek daudzās karaspēka daļās, cenšas ar jebkādiem līdzekļiem attaisnot šo «uzticēšanos». Tā, 1988. gada 18. novembrī, zinot, ka dēla apģērbs ir iznīcināts, izmeklētājs Šlinpers kopā ar nu jau aizsaulē aizgājušo (?!) apakšpulkvedi Lucenko, kara prokuratūras darbības likumības uzraudzītāju Rgejevu, atrazdamies dažus soļus no Igora kapa, meloja mums, prasot atļauju ekshumēt dēlu un prasot atdot cauršauto, asiņaino karaklausības apliecību, kuru vienlaicīgi (?!) ar dēla drēbēm, patronas čaulīti, lodi un ieroci it kā nodošot izpētīšanai zinātniski pētnieciskam kara institūtam. Ak, Dievs, nav robežu kara juristu zaimiem pār mūsu bojā gājušo dēlu, nav robežu mūsu — bojā gājušā vecāku — apņirgāšanai. . . Pašlaik (ceturto reizi) kara juristi veic «izmeklēšanu», tikai šoreiz to dara tie, kas «vairāk nekā gadu realizēja izmeklēšanas gaitas stingru kontroli», — PSRS Galvenās kara prokuratūras darbinieki. Taču viņu «izmeklēšanas» metodes nav mainījušās — pastiprināti tiek vākti dēlu kompromitējoši materiāli (okšķerē skolās, kurās dēls mācījās pirms 6 gadiem, mūsu dzīves vietās; sameklē ļaudis, kuri «spētu» atcerēties kaut ko negatīvu par Igora bērnību ...). Vēl vairāk — kas pats briesmīgākais (kur gan mēs dzīvojam?!) — tiek vākti kompromitējoši materiāli par mūsu ģimeni... Aizstāvot «mundiera godu», kara juristi fabricē ceturto versiju par Igora pašnāvību (pirmā versija — sakarā ar personīgiem pārdzīvojumiem līgavas dēļ; otrā — sapinies sievietēs; trešā — romantiķis...). Mēs savu dēlu pazīstam kā pieticīgu, kārtīgu cilvēku; mums ir viņa raksturojums: «.. Igors bija atsaucīgs, mērķtiecīgs, nebaidījās no grūtībām un reāli tās novērtēja, nebijās izteikt savu viedokli, aizstāvēja to. Bija taisnīgs. Izcēlās ar godprātību. Daudz lasīja, aizrāvās ar literatūru, vēsturi, labi zīmēja." Beidzot vidusskolu, Igors saņēma atzinības rakstus: — par labām un teicamām sekmēm un aktīvu piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē; — par īpašiem panākumiem literatūras apgūšanā. Vairāk nekā 70 reizes griežamies dažādās instancēs, tostarp ne vienu vien reizi PSKP CK, PSRS AP Prezidijā, vairāk nekā 10 reizes — pie PSRS ģenerālprokurora, lūdzām izņemt krimināllietu no tās iznākumā acīm redzami ieinteresētajām kara prokuratūrām, lūdzām izveidot īpašu komisiju, iekļaujot tajā Latvijas PSR juristus, lai patiesīgi izmeklētu mūsu dēla, kurš nodienējis 1,5 gadus, nāves faktu karaspēka daļā. Pēc mūsu lūguma analogu prasību 1989. gada 6. jūnijā PSRS tautas deputāti iesniedza PSRS Tautas deputātu kongresa prezidijam (iesniegums Nr. 790). Taču sekoja vienīgi atrakstīšanās ar norādi, ka mūsu prasībai nav likumīga pamata (formāli viņiem taisnība, jo paši apzināti neatzīst mūs par cietušajiem šai lietā, lai pēc tam varētu ierobežot mūsu procesuālās tiesības ...). Kara juristi cenšas panākt vie nu: lai mēs galu galā (naivie) saprastu, ka vienkāršiem cilvēkiem nekad negūt taisnību, jo mūsu valstī parastam cilvēkam tas nav lemts. Tāpēc vēršamies pie Jums, PSRS prezident, ar atklātu vēstuli, kurā esam īsumā aprakstījuši savas milzīgās bēdas — dēla zaudējumu armijā, mūsu bezizeju cīņā pret militārajiem resoriem, un lūdzam palīdzēt: 1. Izņemt krimināllietu Nr. CY-2068-88 par mūsu dēla Guberska Igora bojāejas faktu no lietas iznākumā acīmredzami ieinteresētās PSRS Galvenās kara prokuratūras. 2. Nodot krimināllietu civilajai prokuratūrai. 3. Izveidot īpašu, kara resoram nepakļautu komisiju, iekļaujot tajā Latvijas PSR juristus, lai turpmāk netiktu ierobežotas mūsu procesuālās tiesības, lai patiesīgi tiktu izmeklēts mūsu dēla bojāejas akts karaspēka dajā, lai tiktu sodītas viņa varmācīgajā nāvē vainojamās personas. Lūdzam Jūs tādēļ, ka jāpanāk, lai armijā nekas tāds vairs neatkārtotos. Jauniešiem jābūt pārliecinātiem, ka armijā neviens par viņiem nedz morāli, nedz fiziski neņirgāsies, ka mājās viņi atgriezīsies dzīvi un spēkā pieņēmušies."

Avots: ALA vēstis, 01.07.1990